Šeit un tagad

Aplikācijas telefonā

2012-02-14T10:28:00.003+02:00

Man vienkārši gribas kliegt, kad redzu Manas lēcas un Baltic Taxi reklamējot Android telefoniem pieejamo jauno aplikāciju. Kādēļ tieši no Android versijas 2.2 ir pieejamas šīs aplikācijas? Ar ko mana 1.6 versija ir tik sliktāka, ka man nav pieejamas šīs aplikācijas? Nav man aizvēsturisks telefons.. nopirku laikā, kad tik tikko bija iznācis HTC Desire.. Un ziniet manam ir neskaitāmas lietas labākas.. Piemēram, izmērs - nav milzonis. Un vēl es varu savā telefonā rakstīt ar cimdiem! Tā lūk!

Twiterī pirms Manas lēcas laida klajā aplikāciju un uzdeva jautājumus, ko tajā ielikt, es lūdzu vispirms aplikāciju un, tad izteiktu ieteikumus, ar lūgumu, ka manam telefonam arī aplikāciju vajadzētu varēt ielādēt (to lūdzu, jo zinu, ka ar Staro Rīga aplikāciju iekš Android Marketa parametriem vajadzēja papūlēties, lai būtu atļauta novilkšana). Atbildēja, ka tad gaidīs manus komentārus vēlāk. Un, kad iznāca aplikācija, tad es jutos piemuļķota. Rakstīju arī e-pastā viņiem, ka tā nav godīgi. Solīt, likt gaidīt, cerēt un pēc tam iesist pļauku sejā. Atbildes nebija.

Šo visu rakstu, jo saņēmu e-pastu ar priecīgo ziņu, ka viņiem ir šī aplikācija. Un joprojām pārliecinājos, ka nevaru to uzinstalēt uz sava telefona. Starp citu, var taisīt dažādas aplikācijas versijas, dažādām Android versijām. Nebūs iebildumi, ja tehnoloģisku iemeslu dēļ man nebūs, kas pieejams, bet bez acīm redzama iemesla..

Manas lēcas ir mēģinājuši no datorekrāna ar telefonu nolasīt ievietoto QR kodu? Man neizdevās, lai arī kādas gaismas apkārt nesaslēgtu. Laikam slikts ģenerators. Uzmetu googlē, un atradu skaistu ģeneratoru, kurš pat pie mazākā izmēra ļoti skaisti nolasījās - http://qrcode.kaywa.com/.

Papētīju, ka firma, kas izstrādājusi aplikācijas - Amberphone. Ir izstrādājusi vairākas aplikācijas, bet tik un tā jau pie n-tās aplikācijas pirmais komentārs ir "Vajag iespēju pārlikt uz SD karti". Es to sauktu par sliktu testēšanu un izstrādi, jo, ja viņiem pašiem būtu telefons, un viņi uz to arī notestētu, ne tikai uz virtuālajām mašīnām, tad šo funkcionalitāti būtu ieviesuši ļoti ātri.

Gulētiešanas rituāls

2012-02-13T10:57:00.001+02:00

Mūsu gaidīšanas laiku kopā ar mums pavadīja mums ļoti tuvs un mīļš cilvēks - dūla Linda Vītuma. Un arī par gulētiešanas un citiem rituāliem ļoti cītīgi stāstīja un ieteica ievērot, jo mazajam tie radīs drošības sajūtu, pašiem būs vieglāk utml. Tagad jau daudz ko no stāstītā vairs neatceros, tikai zinu, ka mēs daudz ko darījām pa savam :) iemaisījām savas domas, viedokļus un sajūtas..

Pirmais, ko ātri ievēroju un ko biju novērojusi pie citiem vecākiem, sadusmošanos, ka kāds kko skaļāk pasaka vai noiet garām, mazuļa midzināšanas vai gulēšanas laikā. Tā kā ieklausījāmies Miķelī un praktiski nedevām citiem cilvēkiem rokās, tad citu atruna - uzmodināsi, pats varēsi arī midzināt - mūsu gadījumā nestrādāja. Ātri sapratu, ka daudz vairāk par ārējo troksni sabijos pati nevis Miķelis, un no mana stresa, tad varbūt palika nemierīgāks. Dusmu vilnis, kas manī sacēlās, bija nevajadzīgs un traucēja mierinoši iemidzināt pamodušos mazuli atpakaļ. Un kas tad tik slikts notika? Nevaram visus trokšņus vienmēr izslēgt, un daži trokšņi, kas ir dzirdēti esot nomodā, varbūt pat miegā esot bija mierinoši un drošību apstiprinoši. Paliku pie pārliecības, ka, ja modīsies, modīsies. Ja kāds pieaugušais būtu iemidzis istabā, tad to arī nenestu uz citu istabu, bet censtos uzvesties klusāk, cik nu tas izdotos.. tāpat ar mazo. Pie tam Miķelis gulēja vidēji 45 minūtes. Ja pirmajā REM-miegā netika modināts, tad atlikušo laiku grūtāk pamodināms un 5 minūtes tur vai šur neko daudz neizteiktu. Pagulēs ilgāk pa nakti vai nākošajā gulēšanas reizē. Daudz smieklīgāk bija vērot, kā cilvēki centās izteikti klusi, bet ātri pārvietoties pa istabu, parasti radot daudz lielāku troksni, vismaz stresa vilni gan, kas nāca no viņiem pašiem. Un ne reti tiekot it kā "drošajā" zonā, sadarīja muļķības un radīja neparedzēti lielu troksni. :)

Kkā jau no paša sākuma, necentāmies Miķeli īpaši kratīt, šūpot tik nedaudz šušināt pie austiņas kā asintiņas, lai radīt sajūtu kā vēderā. Rakstu par mazā bēbīša lielo kreņķi (var lasīt iekš kastanis.org un lina.lv) lasījām n-reizes, lai nomierinātu sevi, lai radītu drošību sevī, ka spējam būt labākā mamma un tētis mūsu mazulim. Izmantojām rakstu, lai nomierinātu mazuli, kas parasti tiek veikts ar visām šīm šūpošanām un dziedāšanām utml. Un midzinājām Miķeli pārsvarā ar savu klātbūtni, savu pirkstiņu jeb zīšanu (pirmajos mēnešos nelietojām knupi, bet savu pirkstiņu) un mieru.

Galvenie rituāli, ko centāmies ievērot.
1) No rīta uzvelkam dienas drēbes, nomazgājamies, aprunājamies kā gājis pa nakti. Viss norisinājās uz lielā pārtinamā galdiņa, kas tika sameistarots ar tētiņa gādību. Ilgu laiku tas bija rituāls ar tētiņu. Un pirmajās reizēs bija pārsteigums sejā, kad no rītiem bija māmiņa.
2) Kad bija pavisam maziņš, centāmies pie pirmajām noguruma pazīmēm, doties uz čučamuižu. Centāmies bērnu labāk lieku reizi mēģināt iemidzināt, nekā pārstimulēt.
3) Ejot gulēt, tika uzlikta viena konkrēta viņa sega, ar kuru tad nespēlējāmies ne kā citādi un izmantojām, kad ejam gulēt. Ejot gulēt arī pieklusinājām balsi un ja varēja arī gaismu, bet neradījām pilnīgu tumsu.
4) Pēc vannas vienmēr bija daži papildus atribūti kā nosusināšana, ieeļļošana. Bet beidzās ar iešanu gulēt, sākumā arī ņammu pēc vannas. Reizēm ar visu dvieli, reizēm jau saģērbušos uz nakti.
5) Uz nakti guļot tika vilkts nakts tērps. Visu laiku viens un tas pats, izņemot, ja sasmērējās un nepaspēja izmazgāties/izžūt. Un izaugot mainījās. Mums arī sākumā pārsvarā nakts tērps bija tikai pampers, jo istabā ne reti gaiss bija siltāks par 24 grādiem.
6) Pa nakti pampers tika mainīts ar kaku, turpat gultiņā, ar pēc iespējas mazāk sarunām, ļoti klusi un nevelkot neko garumā. Linda teica, ka čuru pa nakti nevajag mainīt, bet reizēm, kad bija nemiers, nomainot pamperi, kurā bija tikai čura, izdevās ātri mazuli nomierināt. Jau no kādiem 4 mēnešiem, ja kaka pa nakti nebija, tad pampers tika mainīts tikai no rīta.
7) Centāmies stāstīt, ka iesim gulēt, ko no viņa sagaidām. Kādas varētu būt viņa sajūtas - plakstiņi paliek smagi un aizkrīt. Lai ļaujas miedziņam. Kas notiks, kas pamodīsies, ko tad darīsim. Ka pēc gulēšanas būs atpūties, būs spēka.

Pēc Vitas Kalniņas vizītes mājās daudz labāk izpratām raksta par kreņķi būtību, atcerējos iepriekš stāstītās lietas no Vitas puses par raudāšanas uzklausīšanu. Atcerējos arī savu pieredzi, kad pāris gadu atpakaļ nokritu pa kāpnēm un tikai nedaudz sasitos. Cik ļoti man gribējās raudāt, vienkārši raudāt, pat negribēju, lai man kāds ko jautā, bet lai arī paliek pie manis un vienkārši ir man līdzās. Centos pēc iespējas ātrāk pateikt, ka man viss ir kārtībā, ka gribu lai man neko nejautā, liek mieru visādi citādi un lai paliek ar mani. Šo pieredzi reizēm cenšos atcerēties, kad Miķelis raud. Un pie sevis atkārtoju, ka es viņam palīdzu esot līdzās un ļaujot izraudāties. Jau diezgan agri knupi piedāvājām skaļi un pieliekot acu augstumā, lai Miķelis zin, ko var izvēlēties. Un tikai tad piestūmām pie lūpām, lai ja grib var paņemt. Tagad ir tā, ka ja ir gatavs nomierināties, tad beidz raudāt un paņem pats ar rociņām piedāvāto knupi.

Runāju arī par raudāšanu, jo manī ir radusies pārliecība, ka tas, ko mēģina panākt ar šūpošanos ir raudāšanas pārstāšana. Un atkārtojot kko atkal un atkal mēs iemācam veidu kā nomierināties. Un man arī šķiet svarīgi, ka mēs nomierināmies, kad esam gatavi nevis apspiežot savas izjūtas.

Lasot Vitas rakstu, radās pārliecība, ka ja bērnu laicīgi liks gulēs un nepārstimulēs (domāju, ka arī Linda par to mums stāstīja), tad bērnam pašā pietiks spēka aizmigt un nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi. Man patīk šūpuļdziesmas, bet mūsu gadījumā vismaz šobrīd, tās viņu ieinteresē, piesaista interesi un neļauj aizmigt. Šobrīd pats, kad viņam gribas, viņš padzied sev šūpuļdziesmu, pastāsta pasaku un iemieg. Reizēm vajag knupi, reizēm bez tā iztiek. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir sedziņa, tāpēc mums nav svarīgi būt vienā vietā, lai iemigtu. Ja esmu ļoti nepacietīga un gribu, lai iemieg, varu iedot (ja pats to kaut nedaudz vēlas) savu krūti, kā es saucu - miegazāles. Bet tas netiek pielietots regulāri. Esmu klāt. Pielieku rociņu pie viņa rociņas, sejiņas, pierītes. Ja varu, tad reizēm savu galviņu (Pēdējā laikā, tas ne reti nozīmē, ka Miķelis ieķersies man matos, tāpēc šo tagad izmantoju retāk). Ja 15 minūšu laikā neaizmiegam, tad gulēt negribam un ceļamies augšā. Tas gan nenozīmē, ka pēc 5, 15 minūtēm mēs atkal nevarētu varbūt doties gulēt, un šoreiz aizmigt.

Kādu laiciņu ap 3, 4 mēnešiem bija grūtības aiziet uz nakti gulēt. Pēc PEP mammas Kristīnes ieteikuma jau kādu laiciņu pildīju gulētiešanas kalendāru. Es gan teiktu, ka tajā vairāk tiek pierakstīta dienas gaita, ne tik ļoti gulēšana. Bet kādā dienā to pētīju un sapratu, ka vakaros gaidam, kad Miķelis pamodīsies un kad ir pamodies sakam - ejam gulēt. Tas tā smieklīgi sanāk - pamodos un jau jāiet gulēt. Bet šķita, ka viņš tik ātri iemieg, ka viņam būs grūti pārģērbties nakts drēbēs, kas redzēsim, ka nāk miedziņš.

Kad sapratu paradoksu, un, biju pārdomājusi to savā galvā, izlēmu pamēģināt pamanīt, ka Miķelis grib gulēt un tā vietā, lai pabeigtu kko iesāktu, uzreiz iet ģērbt uz nakti. Šķiet arī kāds veiksmīgs gadījums, kad izdevās mazo iemidzināt uz nakti tētiņam tāpat kā pa dienu, lika man palauzīt galvu, kas tad tai dienā bija atšķirīgāks no citām. Un izrādās, ka nemaz nav tik grūti ieģērbt mazuli nakts drēbēs, kad iet uz guļamistabu pat šķiet, ka ir vēl tāds dikti možs, bet kad ieliek gultiņā un pārvelk pāri sedziņu.. notiek brīnums un, apveļoties uz sānu, tiek aizvērtas arī actiņas..

6. mēnesis

2012-02-13T09:42:00.000+02:00

Strauji iesoļojam jau 7. mēnesī. Eh, kā laiks skrien. :) Burtiski vēl nē, un arī rāpot vēl nerāpojam. Ko es saskatu kā sasniegumu, nelaužam savus kaulus un gaidam, kad tie būs gatavi.

Šī mēneša vidū sākās dibena celšana. Parasti smējos, ka tad Miķelis izskatās pēc gliemeža :) Dibentiņš izskatījās kā mājiņa. Dibentiņa celšanas sākumā, mēģinot kājiņas padabūt zem sevis, kustējās nedaudz atpakaļ. Pēc tam atpakaļ izdevās tikt arī atsperoties ar rokām. Tā gāja ātrāk, un bija brīžiem, kad nedusmojās, ka nevar tikt uz priekšu, priecīgs airējās atpakaļ un krietni pārvietojās pa telpu. Interesanti bija brīži, kad piepaceļ dibentiņu, tad tāda kā pauzīte, treniņš noturēt šo pozīciju/pozu un atlaižamies.. atpakaļ sākotnējā pozīcijā.. kas bija dibeniņu uz vēderu un neliela atstutēšanās uz rociņām. Laikam viss jaunais tiek apgūts visai ātri, jo drīz vien iestājās pauze un nekustējās īsti vairs ne no vietas.

Vienā jaukā dienā (aptuveni trīs dienu garumā) mēlīte izdomāja, ka tai jāiepēta pasaule. Un bieži un ilgi dzīvojās ārā no mutītes, it kā arī apakšējos zobus pētīja. Pareizāk sakot, apakšējo smaganu, jo zobi nebija un nav joprojām, lai arī mēlītes šaudīšanās un varbūt citu pazīmju pievilkšana aiz matiem, lika domāt, ka zobiņi ir ceļa jūtīs. Un tik pat nemanāmi kā sākās, tā pazuda mazās mēlītes šaudīšanās. Un pēc laika parādījās runāšana un pirkstiņu braucīšana pa lūpiņām. Māmiņa un tētītis laikam samācīja, tikai vēl nemāk to darīt ar vienu pirkstu, bet ar visu plaukstiņu. :)

Kad atpakaļ gaita bija apgūta, uzdevums bija kkā nokļūt uz priekšu, jo mantas priekšā kārdināja daudz vairāk nekā mantas sānos vai aizmugurē. Kad bija skaidrs, ka ar pamatīgu kāju kustināšanu jeb kulšana pa gaisu uz priekšu netikt, vajadzēja izdomāt jaunu stratēģiju. Tika likta lietā nospriegotās pēdas pozīcija. Saveļamies gliemezītī un tad ar pēdu atsperamies (drīzāk atspiežamies), lai nedaudz, nedaudz pastieptos uz priekšu. Pēc šādas pozīcijas ieņemšanas viss ķermenis maksimāli tika pozicionēts uz priekšu un izstieptā rociņa varēja piekļūt pie kārotās mantas.

Šķita tik daudz lietu, ko sagremot, tik daudz iespaidu, ko apstrādāt.. Un tad Miķelis pārsteidza māmiņu un tētiņu, un savā pusgada jubilejā sāka pārvietoties uz priekšu kā tāds maziņš partizāniņš. Saliektām rociņām, atbalstoties, devās izzināt plašo pasauli arī uz priekšu. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad nākošajā dienā tās nebija dažas mazas kustības, bet pamatīga pārvietošanās it kā būtu to jau krietnu laiciņu pratis un trenējies.

Pirms sāka līst uz priekšu notika maziņš notikums. Uz īsu, īsu brīsniņu krūtis, dibens un viss ķermenītis pacēlās un palika uz rociņām un celīšiem :). Nešķita, ka tas varētu būt reāli, jo pamanīju to tikai tāpēc, ka pēkšņi no vēder apakšas iespīdēja gaisma. Atcerējos to, kad šodien atkal redzēju šādu darbību, tikai uz ilgāku laiciņu.

Reizēm mazo cilvēciņu mērķtiecība ir tik stipra un apbrīnojama. Viņi var vienu un to pašu metodi izmantot vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka varbūt ar šo reizi tomēr izdosies tikt pie kārotā. Un tad, kad tomēr neizdodas, pamēģināt ko citu, protams, vairākas reizes. Kad tā pieviļ, atkal atgriezties pie iepriekšējās..

Un vislielākais siltums sirsniņā ielīst, kad mazulis viegli iesmejas, vai uztaisa savu lielo, sirsnīgo smaidu. Tad aizmirstas viss nogurums, kreņķi, kaulos ielīst nedaudz spēka un dzīves prieka. Ļaujoties šai sajūtai un katru dienu vismaz 10 minūtes pa 100% veltot laiku savam mazulim, iegūstam gan laimīgāku māmiņu un tētiņu, gan laimīgāku mazuli.

Cilvēki no malas novērojuši, ka Miķelim ir izteikta sejas mīmika, tad jau PEP mammas Kristīnes regulārie ieteikumi par dzīvo sejas taisīšanu, kad runā ar Miķeli ir palīdzējuši viņam saprast sejas muskuļu darbību.

Atkal un atkal secinu, ka pievēršoties mazulim laicīgi (nevis uzreiz reaģējot, bet uzreiz veltot uzmanību vērojot) var labāk saprast mazuļa vajadzības un tās labāk apmierināt. Nav mulsinošais jautājums, kas Tev tagad notika, kāpēc esi bēdīgs, jo esi jau redzējis lielu daļu, kā mazulis līdz bēdai nonācis.

Parādījušās izteiktas grūtības saģērbt Miķeli uz pārtinamā galda, jo praktiski kā tur nokļūst, tā apveļas uz vēdera. Pašlaik izmantoju man ne visai tīkamu metodi. Tā kā ne visai mīlam velties uz kreiso pusi, tad tajā pusē ieinteresēju ar mitro salvešu paku. Un, kamēr tā tiek pētīta, Miķelis mierīgi guļ uz muguriņas. Tajā laikā arī cenšos vairāk pievēst uzmanības ģērbšanās procesam. Diemžēl man ne visai patīk daudz un dikti vāvuļot par to ko tajā brīdī daru, tāpēc man stāstīšana, ko daram, apnika jau pirmajās nedēļās. Bet centos stāstīt arī vēlāk, bet krietni daudz ko izlaižot. Centos pieturēties pie principa, nestāstu jau tukšai vietai, bet mazulim. Centos pirms pacelšanas vai darbības maiņas, par to pastāstīt, reizēm atcerējos, ka jāpagaida, lai redzētu mazuļa reakciju. Ko uzzināju vēlāk, un līdz ar to mazāk darīju, bet būtu vēlējusies darīt vairāk. Uzzināju, ka mazulim ne tikai jāstāsta, bet arī jāiesaista ģērbšanas procesā. Jāņem, cik ļauj, viņa rociņa un kopā jāvelk nost zeķes. Kājiņas jāpieliec tuvāk sejiņai, lai redz kādas darbības notiek. Jo kājas parastajā pozā ir pārāk tālas un atrodas kkur zemē, ko nevar lāga redzēt. Domāju, ka ja tā būtu darījusi - biežāk kopīgu ģērbšanos, un vairāk runāšanu ar Miķeli nevis runāšanu kā tādu, tad tagad būtu vieglāk saģērbt, būtu vairāk ieinteresēts pašā ģērbšanas procesā. Tagad lietas, ko varu veikt savā klēpī, Miķelim esot pusguļus, cenšos darīt klēpī, ja savādāk nesanāk. Lietas, kuras šķita, ka nevar izdarīt Miķelim esot uz punča, tiek izdarītas kaut daļēji viņam esot uz punča, un tad tikai piefiksētas uzveļot atkal uz muguras. Piemēram, autiņbiksīte tiek uzlikta it kā pilnībā esot uz vēdera, bet uz muguras tikai tiek pārsprausti vēlreiz klipši un sakārtota bikse pie kājiņām.

Mantra, kas laikam jāuzraksta uz sienas pie pārtinamā galdiņa, ir "Ar bērnu nevajag cīnīties, vajag ieklausīties viņa vajadzībās, spējās un darboties to ietvaros". Pajautāt sev, vai tieši šī darbība, ko cenšos izdarīt ir nepieciešams izdarīt tieši šai brīdī, vai var izdarīt arī 5 minūtes vēlāk? Piemēram, aiztaisīt visas apģērba pogas. Varbūt bērns nav spējīgs šobrīd koncentrēties uz pārējo pogu aiztaisīšanas. Mēģinot tās aiztaisīt, pats kļūsti aizkaitināts, jo vajadzēs piepūlēties, lai to izdarītu. Un mazulis nebūs apmierināts, jo vajadzēs koncentrēties kādai citai lietai - dalīt uzmanību. Ļaujot bērnam padzīvoties un pēc tam pienākt pie viņa un aprunāties, vai varam aiztaisīt pogas tagad, kad, piemēram, bērns ir dabūjis kāroto lietu, bērns būs mierīgs, jo savu vajadzību izpildījis un spēj koncentrēties pogu aiztaisīšanai. Savukārt pats esi mierīgāks, jo nejūti nepārtrauktu pretestību savām darbībām. Jāatceras, ka arī mēs paši vairumā gadījumu nedaram lietas, kas mums tajā brīdī neinteresē, bet ja daram, tad ar lielu piespiešanos. Vai tiešām gribam bēram iemācīt, ka ģērbties prasa lielu piespiešanos?

Knupīštermometri jeb Termoknupīši

2012-02-08T19:56:00.000+02:00

Pirms iegādājos termoknupīti un to izmēģināju, likās, ka tas ir ideālākais termometrs kāds varētu būt.. mazais taču ņem knupīti un sūkā.. un, ja pa to laiku tiek izmērīta temperatūra - ideāli.. bet, protams, ka tā nebija..

Bet nu visu pēc kārtas.. izmēģināju termoknupīti- Janosch by beurer modeli JFT 20..

Janosch by beurer modelis JFT 20
Foto : beurer.com

Lai arī nekur īsti neatradu, ražots Vācijā, vismaz firma ir no Vācijas. Pirmais, ko instrukcijā meklēju bija, cik precīzs ir termometrs. Biju dzirdējusi, ka ir daži ar grāda precizitāti, kas gandrīz nepasaka neko.. Ar šo ir interesanti, citēju "Mērījuma precizitāte: +/- 0.1 grāds rezervuārā ar ūdeni no 35 grādiem līdz 42 grādiem apkārtējās vides temperatūrā 22 grādi". Jauki, bet tur ir vēl teikums, citēju "Noteiktos apstākļos termometra-knupīša rādījumi var atšķirties no faktiskās bērna ķermeņa temperatūras (par 0.3-1 grādam)." Tātad ļoti iespējams, ka rādījums būs ļoti neprecīzs, it īpaši, ja bērns elpos caur muti, un arī raudāt bērnam nevajadzētu. Man gan šķiet, ka tieši raudāt bērns varētu, ja tam ir temperatūra, un tieši tādā situācijā visvairāk gribas zināt kāda ir temperatūra.. Vēl, kas likās aizdomīgi, ka knupīti mutē nepārtraukti jānotur 5 minūtes.

Kā jau pie jaunas lietas, gribējās to izmēģināt. Pie reizes sapratīsim, cik tad ir temperatūra un tā. Pirmā reize mums un mazajam aiziet diezgan mierīgi. Skaidrs paliek, ka 5 minūtes nepārtraukti sūkāt knupīti, ir ļoti ilgs laiks. Aizdomājos arī, ka nereti knupīša gala forma ir būtiska, ka mazais parasti ņem viena veida knupīšus, un nekur pat nebija parādīts kāds tad īsti ir knupīša gals. Kaut arī mēs ikdienā lietojam knupīti ar savādāku galu, nekādus lielos protestus tai virzienā nemanīju. Un vēl tak ir lateksa vai silikona reizēm svarīgi.. Arī mājas lapā skatoties nav dažādu variantu knupja galu un materiālu.

Aptuveni šāds un silikona
ir termoknupīša knupja gals
Foto : sophiethegiraffe.eu

Uztaisījām potes un radās vēlme tiešām zināt, cik tad mazajam temperatūra, jo likās tāds kā sasvīdis un nemierīgs. Un saskāros ar to, ka mazajam to knupi dabūt mutē nemaz nav tik viegli, kur vēl noturēt to tajā uz 5 minūtēm.. mēlīti kūļāt, kūļāja knupi laukā un (neuzņēmu) šķiet maksimums 2 minūtes var noturēt knupi mutē, kad mazais raud. Cīnījos, lūdzos, biju izmisumā.. līdz sapratu, ka nekas jau nemainīsies, ja uzzināšu, cik viņam ir temperatūra tagad vai vēlāk, un liku termoknupīti malā. Aprunājāmies, nomierinājāmies varbūt arī uzēdām un laidāmies jau miegā, kad nolēmu pamēģināt vēlreiz. Knupi noturēt mutē izdevās, kad jau acis ļoti krita ciet uz miegu, bet vēl nečučēja. Par laimi nezinu kāds mazais ir tad, kad viņam ir augsta temperatūra, kad to tiešām būtu svarīgi zināt, bet šķiet, ka mierīgi aizmigt un čučēt, lai iedotu viņam izmērīt termoknupīti - nedomāju. Mazajam starpcitu ir 5 mēneši. Varbūt +/- citā vecumā ar to visu ir savādāk, bet nedomāju, ka daudz atšķirīgāk. Nav mazajam viegli vienā pozā, vai ar kko vienu mutē pabūt 5 minūtes pēc kārtas.

Interesanti ir termometra tīrīšana, esot jālieto kkāds dezinfekcijas līdzeklis. Droši vien aptiekās zinās, ko vairāk, bet es cenšos pēc iespējas ātrāk vienkārši noskalot ar siltu/karstu ūdeni. Nav arī minēts cik ilgi var lietot vienu termometru. Knupīši piemēram ir jāmaina ik pēc 1-2 mēnešiem. Ja termometrs ir līdzīgas struktūras, tad arī laikam jāmaina būtu ik pēc kāda laika. Kāda? Tas gan nav minēts instrukcijās. Lasīju kādā citā sakarā, ka higiēnas preces nav ieteicams lietot ilgāk par 12 mēnešiem.

Vēl kādā no reizēm izdevās iedot paspēlēties ar savu roku un padziedāt dziesmiņas, kas novērsa mazā rociņas no mēģinājumiem izņemt termoknupīti. Kas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka nevajag novērst bērnam uzmanību no tā, ko ar viņu dara. Un arī nenovērsa no situācijām, kad mute bija plati vaļā no pārsteiguma vai kā savādāk un termoknupīts vairs nebija mutes siltuma apņemts vai vienkārši izkrita, jo to vairs neturēja.

Pāršķirstīju 2012. gada janvāra "Mans Mazais" un atcerējos/atkal ieraudzīju, ka tajā bija termometru ieteikumi. Nebija man svarīgo 2 lietu - laiks un precizitāte katram. Nemaz nerunāsim par kaut kādu vairāku izpēti ar tiešām mazu bērnu, kur tad arī parādītos interesantas atšķirības nevis pliki fakti no aprakstiem. Aizdomājos, ka arī katrs veids ir jāpalieto kādu laiciņu - vismaz nedēļu. Un varbūt pēc kāda laiciņa vēlreiz jāpamēģina - atklātos kāda iepriekš neredzēta šķautne.

Raksts atgādināja arī, ka domāju, ka varēšu termoknupīti atļaut viņam sūkāt, kamēr pats izvēlēsies to izmest. Bet instrukcijā rakstīts, ka jāņem ārā pēc pīkstieniem un nav jāļauj to bez vajadzības zīst. Un tad man uz to midzināšanu sanāk ņemt ārā un likt iekšā atkal citu knupīti..

Var izmērīt arī kamēr mazais guļ.. sākumā gan neparko negribēja vērt vaļā mutīti.. var arī pamosties no nepārtrauktā signāla, kad ir gatavs.. to nevar izslēgt un tad paskatīties mērījumu.. vispirms jāpaskatās un tad var izslēgt..

Cena - pirkts Rimi uz nelielām atlaidēm - 6.49Ls

Mani ieteikumi ražotājiem - samaziniet laiku līdz minūtei maksimums divām. Ja vien iespējams, ļaujiet pateikt, ka tagad knupis ir ārā no mutes un iepauzēt mērījumus. Tādā veidā pēdējā minūtē izrauts termometrs neapstāsies pie 36.0 un nebūs jāsāk viss no sākuma.. Iespējams vajag arī dažādu materiālu un knupju galus. Iespēju izslēgt skaņu, kā pasakot, jā dzirdēju Tevi, un tad nolasīt mērījumu klusumā un bez stresa, ka tā skaņa var uzmodināt vai kā savādāk traucēt mazajam.

Secinājums - Meklēju vēl savu ideālo bērnu termometru, kura mērīšanas precizitāte būtu pietiekama un laiks atbilstošs bērna būtībai. Otreiz vairs termoknupīti nemēģināšu - grūti noturēt vietā un no higiēnas viedokļa varētu būt pārāk bieži jāmaina. Mērīšanas iespējama pa lielam, kad mazais guļ.

Instrukcija

Ja kādam kādreiz ir nepieciešamība. Tad šeit ir termoknupīša instrukcija.

Atziņas par mazuli un caur mazuli un komentāri par mazuli

2012-02-07T10:44:00.000+02:00

mazulis sevi spogulī neatpazīst, bet kā ir ar mammu?

un vienā jaukā dienā mazulis sāka pārvietoties.. mantas uzmanās!

Ja vien mēs parēķinātu cik daudz laika veltam 100% bērnam, mēs saprastu, kāpēc viņš sauc pēc uzmanības..

Dalīta bēda esot pus bēda, tad kāpēc mēs saviem mazajiem neļaujam dalīties?

lielas uzticības un mīlestības acis.. un milzīgs smaids par Tavu skatu vien.. iedvesmojoši

viņš to apraka.. tik ļoti tiecās pēc tā, bet beigās apraka segā..

Rotaļlietu karuseli virs mazuļa gultas var pielīdzināt TV. Guli un skaties kā attēli mainās acu priekšā.

neviena diena nav vienāda, kad mājās ir bērns.. :)

Nevis Ideāls, bet pietiekami labs.. un tagad to atkārtot 10x dienā..

kad beigsies tās aukstās dušas sajūta, sastopot ar medicīnu saistītus cilvēkus, kuriem ir savādāks viedoklis nekā man..

Audzinot bērnus, tērē divreiz mazāk naudas un divreiz vairāk laika. [O.Harness]

Rituālus vajag ne tikai bērniem, bet arī mammām, lai labāk justos ik dienu :)

Kailfoto

2012-02-06T22:17:00.000+02:00

Nepatīk pēdējā laika tendence gan fotogrāfu, gan modeļu un citu fotogrāfēto cilvēku vidū. Fotografēt ar ļoti lielu seksuālu piesitienu. Kad nostājies fotoaparāta priekšā, pirmais nav pasmaidīt, iztaisnoties vai būt pēc iespējas dabiskākam, bet gan izgriezt krūtis, ieslēgt pavedinošo skatu un saliekt ķermeni pēc iespējas seksuālāk. Saprotu, ka mūsdienas sabiedrībā sekss & co nav tāds tabu kā kādreiz, bet tāpēc jau katrā bildē nav no tā jāsastāv. Nereti šīs seksuāli tendētās bildes ļoti robežojas ar pornogrāfiju un pusaudzes uz tādām tiecas jau no bērnības. Ir tik daudz emociju un sajūtu, ko izpaust, bet tik daudzi ir tendējušies uz vienu sajūta. Šī sajūta, manuprāt, ir diezgan sevī paturama un tikai dažiem līdzbiedriem izpaužama, nevis visiem izpaužama. Es nerunāju, ka par to jākaunas, bet nav jāuzsver.

Pārdomas manī radīja nesenā apmātība ar prezidenta padomnieces kailfoto parādīšanos atklātībā. Ir tik neparasti, ka kailfoto parādīšanās atklātībā parādās ar sašutumu un riebumu. Tai pat laikā, piemēram, žurnālā "Klubs" fotografējas slavenības ar saviem kailfoto un tiecas iekļūt daudz meiteņu, lai kļūtu par gada meiteni. Iepriekš arī bija skandāls par Danas Dombrovskas kailfoto..

Arī, ja paskatās kādus kursus piedāvā fotogrāfiem.. Gandrīz katrs otrais ir kailfoto apgūšana. Manuprāt tas ir ļoti intīms process un bildēm būtu jābūt ar maiguma un grācijas pieskaņu. Nevis ar agresiju, kādas ir bieži redzamās fotogrāfijas. Ja es kļūtu par labu fotogrāfi un mācītu citiem fotografēt, tad vispirms mācītu fotografēt cilvēkus, dabu, dzīvniekus, mirkļus. Kailfoto mācītu tikai īpaši atrastiem, izmeklētiem fotogrāfiem, kas apguvuši cita veida mākslas un ir jau ar krietnu pieredzi. Un nevis grupās, bet individuāli. Iedomājieties kā tas ir modelei būt kailai mēģināt izpaust maigumu, bet apkārt pāris mācekļfotogrāfi, kuri, kā tādi vilki, viņai uzbrūk un mēģina noķert kadru.. Nekāda maiguma, nekādas atmosfēras.. Nekādas juteklības..

Nemaz nerunāsim par to, ka modeles pārsvarā ir meitenes.. Kad Klubā būs vīriešu kailfoto? Vai kādos sieviešu žurnālos - Lilit, Shape, Santa? Vīriešiem nepatīk, ka tos uzlikt uz paplātes? Tad kāpēc sievietes pret to neiebilst?

5. mēnesis

2012-01-10T11:04:00.000+02:00

Laiks, protams, skrien ātri un šodien svinam 5. mēnešu jubileju :)

Jāsāk piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, ka pa šo mēnesi noticis.. laikam 2 lielākie notikumi ir labās kājas iekļūšana mutē un pārvelšanās uz vēderu.. kāja ilgi tika vilkta uz mutes pusi (jau 4. mēneša beigās), visvairāk tieši labā.. līdz vienā jaukā dienā ar visiem mazajiem pirkstiņiem arī kājas īkšķis iekļuva mutē.. vēlāk tika atklāta arī aiz papēža turēšanas tehnika.. palēnām arī kreisā kāja tiek virzīta uz mutes pusi, šķiet, ka līdz papēža tehnikai vēl laiciņš.. un tā arī nav tik mīļa kā labā kāja

Par otro notikumu - 17. decembrī bijām uz mana darba mazo bērnu Ziemassvētku pasākumu, kur Miķeļa vecumā bērniņš apvēlās uz vēdera.. un tad jau prakse bija rokā.. nākamajā dienā apvēlās pats.. mammīte un tētiņš bija blakus, bet tā arī neredzēja.. vienā brīdī uz muguras un nākošajā uz vēdera.. pirmā puse, protams, bija labā, bet kreisā ar nekur tālu nekavējās.. reizēm vēl gadās, ka dibens jau sagriezies, bet augša vēl nē.. reizēm gadās gandrīz, gandrīz sagriezties, bet tad gravitācija uzvar un ar blīkšķi uz muguras nokļūst.. pēc kādas nedēļas vai divām esot uz vēdera arī tika veikti apgriezieni 360 grādos.. tagad jau tiek veikti visai veikli.. arī stiepjamies pēc mantiņām un velkam ar segu tās klāt..

Pirms pats nokļuva uz vēdera bija viena reize, kad gulēju uz sāniem ar pievilktām kājām un Miķelis uz muguras perpendikulāri pret mani ar kājām uz manu pusi.. un kājas (joprojām tā ir), kad sajūt, ka var pret kko atsperties ļoti sparīgi to dara.. tā Miķelis griezās uz sānu pret manām kājām (uz kreiso) un tik sparīgi atspērās uz kājām, ka nokļuva uz vēdera.. :)

Uz vēdera mazo praktiski nelikām.. tikai reizēs, kad mierinājām/uzklausījām, tad pret sevi - vēders pret vēderu.. Un pirmajā reizē, kad nokļuva uz vēderu, nepagāja ilgs brīdis, kad no punča apakšas tika izvilktas rociņas un smuki atbalstījās.. gan pret plaukstiņām, gan uz elkonīšiem.. šo rakstīju, jo mums n-tās reizes tika teikts, ka vajag likt uz punča savādāk, kad tur nokļūst, tad neatbalstīsies smuki pret rociņām..

Šis mēnesis ir arī īpašs ar to, ka bija Ziemassvētki - tātad vairāk veikali un ciemi. Un jaunais gads - ar savu trokšņošanu - salūtu. Kamēr tikai miga ciet un ap 22 bija visskaļākais un vibrācijām bagātākais, tad modās augšā, bet vēlāk jau saldi čučēja un nereaģēja..

Es savukārt atklāju jauko hobiju - fotogrāfiju apstrāde. Iemācījos jaunas lietas, kas krietni atviegloja manas vēlmes kā apstrādāt fotogrāfijas, tad tagad esmu tajā iegrimusi un netiku īsti vaļā, kamēr visas Ziemassvētku bildes nebija apstrādātas..

Vai dēļ daudziem satraukumiem, vai dēļ manas aizņemtības ar fotogrāfijām, vai dēļ tā ka mainījies vecums, grūtāk sākt iemigt.. Ir lielāks kreņķis.. ir reizes, kad var redzēt kā Miķelis sarāvies čiekuriņā un mierīgs it kā mieg ciet.. tikai, kad pieeju, tad atplok smaidā un nav vairs nomierināms.. atliek sasegt un ļaut pašam iemigt.. kad ir tāds mierīgs, tad arī bez knupja izdodas iemigt.. un tā mēs uz 20-45 minūtēm iemiegam kādas 3 reizes dienā.. ir dienas, kad iemigās pat uz kādām 2h.. vienā reizē, tad bija man uz punča un man vienā brīdī vienkārši apnika gulēt nekustīgi un, kad liku zemē - pamodās.. pa naktīm čučam vidēji no 12-14h ar ēdienreizēm pa 2-3h atkarīgs laikam no dienas satraukuma un kā izdevies to apstrādāt.. ne reti no rītiem pampers pilns ar čuru, ka nav vietas ik rīta kakai.. :) un tā pidžamma tiek mazgāta gandrīz katru dienu..

Re, tā jau 2 mēneši ir aprakstīti.. :) kkad būs jāpieķeras arī pārējiem..

Dāvanu iesaiņojumi

2012-01-04T12:52:00.000+02:00

Speciālists?

2011-12-12T09:21:00.001+02:00

Brīvdienu notikumi man krietni lika aizdomāties par speciālistiem, kas ir pieejami un kam mēs uzticamies. Nav pirmā reize, kad aizdomājos par to, bet šī noteikti ir viss kā saka "wake up call" jeb visvairāk lika aizdomāties.

Dienas vidū pēkšņi parādījās dīvaina deguma smaka, kurai ātri arī tika atrasta izcelšanās vieta - elektrības sadalītājskapis. Nedaudz dzirksteļoja, sakusuši vadiņi un pamatīga plastmasas deguma smaka. Tā, protams, liekas ļoti nopietna lieta, un pašiem ķerties klāt ar mazām speciālista zināšanām bail - saucam meistaru. Pirmajā brīdī tas, ka meistars ieradīsies vakarā, neko īpašu neizraisa. 7-diena taču, prieks, ka vispār ieradīsies. Kkāda daļa no korķiem ir izslēgti, lai vairs elektrība necirkulē, palikušas tikai nopietnākās lietas - ledusskapis un vēl strādājošā veļasmašīna. Mazais izvests pastaigā un tiek kalti plāni, kur palikt vismaz kamēr izvēdinās telpas un paliek skaidrs, kas vispār ir noticis.

Pēc stundas pastaigas un nedaudz galvas izvēdināšanas jau sāk likties dīvaini, ka elektriķi būs tikai kkad vakarā, jo tomēr, manuprāt, avārijas situācija - uz degšanas robežas pieķerti vadi.. Nemaz nezinu vai sazvanot elektriķi, tas vispār painteresējies, kas noticis un vai vispār ieteicis izslēgt elektrību. Paliek arī skaidrs, ka situācija neuzlabojas un arī pēdējās atstātās ierīces ir jāslēdz ārā, jo process turpinās. Savācam svarīgākās lietas no saldētavas un dodamies ar mazo citas saldētavas un bez plastmassmakas telpu meklējumos, jo ārā nav skaista vasariņa, kad gribās stundām ilgi uzturēties ārā.

Kad telpas ir atrastas, tad sākas neparasta kkā gaidīšanas sajūta. Varbūt vienkārši vajadzēja uzlikt ciemošanās sajūtu, būtu bijis vieglāk. Tā kā man patīk būt pat visu informētai un būt notikuma epicentrā, tad šobrīd mana prioritāte tomēr ir kāds cits, tad jūtos galīgi ne savā ādā un mēģinu novērst domas uz ko citu. Atceros par gtalk telefonā, un jau sajūtos labāk, jo salīdzinot ar zvanīšanu, gtalk ko uzrakstīt un pajautāt kā iet, šķiet vieglāk un neuzbāzīgāk.

Pienāk 17, kad jau tā kā šķiet vakars. Tā kā vajadzētu sākt parādīties elektriķiem pēc maniem ieskatiem, kuri gan ir nedaudz neparasti, jo 19 jau palēnām jāsāk domāt par gulēt iešanu. Nekādu ziņu no meistariem nav. Tā kā mazajam ir apsolīta eglītes pušķošana, tad pēc nākamā miedziņa pušķosim egli. Diemžēl ne savējo, jo atrodamies krietnā attālumā no tās un kā šķiet vakarā pie tās dekorēšanas netiksim. Palēnām jau laiks iet uz priekšu un aug neticība, ka vispār kāds ieradīsies. Ap 19 zvanot sola būt pēc pusotras stundas.

Pa to laiku jau sazvanīts "vietējais" elektriķis, kuram parasti tika prasīts padoms, bet nu tomēr šī ir nopietna lieta - kūst vadi, jāpaļaujas taču uz speciālistu. Elektrība tak nav nekāda joka lieta - vēl aizdegsies.. Pēc konsultācijas pa telefonu šķiet, ka vispār nekā tomēr briesmīga nav jānomaina izkususī vieta un kārtīgi jāpievelk skrūves. 15 minūšu darbs. Labi gaidam, kad atbrauks speciālisti un visu sakārtos. Un cerams jau 21 varēsim braukt mājās.

Atbrauc speciālisti, paiet 1h. Nav nekāda info, ka vispār kkas virzās uz priekšu.1h! Vai tiešām kkas tik briesmīgs tomēr noticis un vēl kas jālabo?! Pēc 2h tiek izsisti korķi visam dzīvoklim! Ko diez viņi tur dara? Kā vēlāk izrādījās šī visa pasākuma laikā (kopš atklājām smaku) esam palikuši bez blendera.. Pēc 2h15m man beidzot pazvana, ka varam braukt mājās. Pulkstenis ir tuvu 23, mans mazulis jau pārnoguris, no tā ka mamma uztraucas un ka nedodas kopā ar viņu gulēt. Un tomēr neesam mājās. Parasti ap šo laiku, ja puncītis tukšs, mostas augšā pirmo reizi naktī, lai paēstu, bet šodien pat vēl nav aizmidzis uz nakti! Un ar to jau prieki nebeidzas, izrādās, ka speciālisti sākuši kkādus eksperimentus ar noplūdes automātiem un vienojuši vadus dažādā secībā uz nebēdu. Kā rezultātā lieki izmests laiks un auklēšanās ar viņiem. Un nonācām pie secinājuma, ka visticamāk, ka sēžam uz laika bumbas, jo tā nevīžīgi savilktas skrūvītes visticamāk ir arī pārējo dzīvokļu elektrības skapīšos. Un kas to lai zina vai kāds būs mājās, lai pamanītu, ka kūst plastmasa pirms nonāk līdz degšanai.

Speciālisti jau protams interesanti. Lampiņu nekādu nav, lai redzētu, kas notiek (Diez cik bieži elektriķi tiek izsaukti uz vietām, kur nav elektrības?). Vada galiņš arī tāds maziņš - nepietika. Nācās aizlienēties no mūsējiem vadiem, kas bija palikuši pāri. Jo 7-dien nakts vidū jau neviens veikals tak nestrādā! (Diez kas būtu bijis, ja mums nebūtu vada)..Un uzredzi jau steidz teikt, pirms vispār visi korķi ir atpakaļ ieslēgti. Protams, pēc atlikušo korķu ieslēgšanas atpakaļ, tiek atkal izslēdzas, jo kkur saiet uz īso.. eh.. Liekas nenopietna attieksme no elektriķus puses. Bet tādos brīžos tomēr galvā zib domas - ko tad es, es jau neko no šitā neesmu mācījies, viņi tak ir speciālisti, zina ko dara.. Pēc tam kad kārtīgi apdedzinies, tad Tev ir skaidrs, ka šitie nav nekādi speciālisti. Vismaz pēc Tavām mērauklām.

Un es jau nebūšu es, ja aizbraucot mājās kko nepamēģināšu vēl ieslēgt un paskatīties vai strādā.. Ieslēdzu plīti pirmajā brīdī nekas, bet kad uzslēdzu uz pilnu jaudu vienu riņķi - korķis izsitās. Atpakaļ neslēdzas vairs - kkāda pārslodze. Vairs tos elektriķus nesauksim (jau pēc pirmajām minūtēm gribējās viņus izmest ārā, bet tai pat laikā gribas, lai paši sakārto savārītos podus, vismaz sākumā).. zvanīsim savam vietējam elektriķim, lai brauc skatīties uz vietas, ko var izdarīt..

Pēc tādiem notikumiem atkal un atkal paceļas jautājums, kā lai vispār es noskaidroju, ko tas speciālists zina un vai atbilst manai mērauklai. Varbūt pietiek ar manu burvīgo vīru, kurš būvē skapjus daudz rūpīgāk (pašu taču) un kvalitatīvāk bez visādiem diplomiem, nekā labas firmas (piemēram, Skābardis, Vannu fabrika), un citiem vietējiem palīgiem. Ja vispār tiem speciālistiem ir kāds diploms, nerāda jau, lai gan neesmu jau arī prasījusi. Nonācu jau pie secinājuma, ka medicīnas personālam būtu jānoskaidro pēc kādiem principiem, metodēm audzinu savu bērnu pirms šaujas ar saviem padomiem vai nosodošo attieksmi. Jo pēc maniem audzināšanas principiem viss ir ļoti labi un daudz ko tā, ko viņi dara, vispār nav ieteicams darīt.. Bet tas jau cits stāsts, varbūt kādai citai emocijas izlikšanas reizei..

Un ja kāds domā, ka speciālisti maksā un, ka negribēsies maksāt.. Pēc šādiem speciālistiem, kuru zaudējumi ir lielāki nekā ieguvumi, esmu gatava maksāt saprātīgu cenu, lai man ar pirmo viss ir kārtībā un drošības sajūta, ka pēc 5 minūtēm atkal kas nesaies grīstē.

Starpcitu meklēju speciālistu, kas man atrisinās nebeidzamās smakas problēmu WC un nebeidzamo mitrumu vannas istabā..

Vai mēs gribam izaudzināt kastīšu vai pastāvīgi domājošus bērnus?

2011-12-09T16:33:00.000+02:00

Manas pārdomas pēc šī (http://ltvzinas.lv/?n=video&id=5911) sižeta noskatīšanās.

Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.

Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.

Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.

Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.

Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?

Dzemdības un pirmais mēnesis

2011-11-04T14:44:00.000+02:00

Šo nelielo stāstu par manu dzemdību pieredzi un pirmo mēnesiiedvesmoja uzrakstīt raksts - http://pinkpoppylv.blogspot.com/2011/11/1-menesis.html

Mana pieredze, lai arī līdzīga ir tomēr ļoti atšķirīga..pirms dzemdībām.. es zināju, ka nebūs viss puķaini un rožaini, zināju, ka sāpēs- ļoti.. un, izbaudot dzemdības, gāju cauri arī savai fobijai - darīt sev sāpes- bez kā vienkārši nevarēja iztikt.. un lai arī neuzskatu savas dzemdības parizcilām un vēlmi rosinošām tās izbaudīt vēlreiz.. cilvēki man apkārt bijavienkārši lieliski.. man bija blakus gan dūla Linda, gan vīrs, gan vecmāte Aija.Dzemdības notika bez iejaukšanās, jaukā atmosfērā un tik ilgi cik tām vajadzējanotikt.. 3 dienas.. par ko priecājos, jo varēju palēnām pierast pie sāpēm,ielikt tās fonā.. kaut arī pēdējie centimetri bija vistrakākie.. kas tā irdaudzām.. un izspiešanas periodā likās nedaudz paradoksāli gaidīt, kad sāpēs..bet ieraugot mazo – palēnām aizplēnēja atmiņas, palika tikai sajūtas.. sajūtas,ka apkārt Tev bija mīļi cilvēki, kas atbalstīja, ticēja un palīdzēja..

Daudzas lietas pirmajā mēnesī vispār notika man nemanot.. tikaiapkārtējie cilvēki priecājās, ko tikai mazais jau neprot.. ko, protams, dzirdotarī man bija prieks.. vai ir tik ļoti svarīgi piefiksēt, kad viņš to dara pirmoreizi, vai ka vispār to dara?.. kkā šķiet, ka pirmās reizes ir pārāk daudz pārvērtētas..un vēlāk diezgan daudz tiek izmantotas salīdzināšanai, kas patiesībā navieteicama.. tāpēc priecājos, ka mazais jau tik daudz prot.. un iekšējo sajūtu,ka to ko mazais prot tagad.. jau pratis sen, sen atpakaļ.. J

Svarīgākais šķiet ir salasīt sev apkārt cilvēku komandu,kuriem Tu uzticies un kuri ir gatavi Tev palīdzēt.. ne tik daudz ar daudz,daudz padomiem, kā uzklausīt un censties parādīt, ka Tu jau pati ļoti daudz koredzi un sajūti.. Tev tikai atliek tam noticēt un ļauties.. lai arī pirmajā mēnesīnelikās, ka kaut kas palīdz.. vai ka palīdz tikai tad, ja cilvēki ir blakus..un kad aiziet, tad it kā paliec viens ar situāciju.. it kā kuļoties pa ūdeni,kur nav redzama zeme.. atskatoties uz pirmo mēnesi, es saprotu, cik daudz mandeva iepriekš izlasīti raksti, diskusijas, informācija.. tās atgādināšana un ticībaman, ka manī ir viss, kas vajadzīgs, lai mazais būtu vesels, apkopts, mīlēts.. atlikatikai nedaudz izslēgt savu egoismu, lai pievērstos mīļumam katru reizi, kad viņšto ir lūdzis.. un ar 100% klātbūtni.. un tad ar pārsteigumu saprast, ka viņamto tikai pārsvarā vajag – Tevi visu uz to mazo mirklīti, tieši tagad..

2-dienas pārdomas

2011-11-01T12:59:00.003+02:00

Palasīju blogu muki.lv un padomāju, ka man arī jāatjauno ierūsējušās stāstīšanas dotības.. jāuzspodrina, jo tās jau vienmēr noderēs.. un pie reizes jāapraksta kā mums divatā, trijatā ietās.. Miķelim pēc tam būs prieks palasīties, kā pats audzis, kādas dzīves grūtības pārvarējis.. :)

Šobrīd mēs tuvojamies maģiskajai 3 mēnešu atzīmei, kad šķiet visi jautās vai Miķelis jau veļas u.tml.. Kāju ir laiku pa laikam pastutējis, lai domātu par ko tādu.. bet ne ko vairāk.. vakar ļoti cītīgi centos Miķeli filmēt, lai noķertu to brīdi, kad nu uzvelsies uz kāda no sāniņiem.. bet nebija.. un mēs jau arī nekur nesteidzamies.. :) atceros, ka šķiroties ar PEP mammu Kristīni pēdējā reizē, kas bija 19.10 - pirms divām nedēļām. Smējāmies, ka Miķelim jau būs 3 mēneši, kad Kristīne viņu atkal redzēs, un ka Miķelis jau iespējams velsies un arī rokas būs iepazinis.. Pēdējās reizēs tiekoties Kristīne manīja viņa vēlmi stutēt kāju.. un es savukārt biju pamanījusi, ka reizēm roka nonākot pareizajā vietā liek skatienam it kā apstāties.. un aplūkot to..

2 nedēļas būs paskrējušas, bet Miķelis rokas kā lika mutē, tā liek joprojām.. varbūt tik nedaudz vairāk pasūkā.. pa šo laiku arī reizēm ne tikai visa dūrīte, bet arī kāds pirkstiņš atsevišķi tiek ielikts mutītē.. visticamāk nejauši..

hm.. kad domāju, ko rakstīt, tad galvā doma ritinājās uz priekšu tik raiti :).. tagad rakstot.. galīgi nekas nesanāk.. tukšums..

Šodien pēc ilgāka laika pārtraukuma atkal bijām ārā ar ratiem.. mobilajam karte sačakarējās un paliku bez mūzikas.. par laimi ir radio.. :) savādāk klusumā staigāt ir samērā dīvaini.. un arī tik daudz nevar nostaigāt.. un arī pa pagalmu riņķot, lai arī svaigāks gaiss, bet garlaicīgāk.. domas pārtrūkst, jo atkal jāveic kāds pagrieziens.. būs vien jāiet ārā un lielo ielu, kur var tik skatīties uz priekšu un iet, un iet.. tā kā rīta pastaiga nesanāca pārāk gara ir doma iziet ārā vēlreiz, bet to redzēs - laiks rādīs.. :)

Dāvana dz.d. - Spilvens

2009-09-02T18:20:00.004+02:00

Mans pirmais izšūtais spilvens..
Šajā variantā raksts jau ir uzkrāsots uz auduma.. nedaudz tas atviegloja uzdevumu..

Jau viena puķīte aizpildīta..

Te jau vairs tikai vienai puķītei pietrūkst pildījuma..

Pievilku mazliet tuvāk..

Gatavs!

No iesākšanas līdz pabeigšanai pagāja 2 mēneši.. bet domāju, ka varēja arī vienā mēnesī pa vakariem pabeigt.. :) daudz slinkoju sākumā..

Guļamistabā arī vajag skapi V

2009-09-02T18:07:00.005+02:00

Jeb pievienojam gaišo elementu - gaismiņas. :)

Vispirms sameklējām gaismiņas, kas atbilda mūsu vēlmēm un cenai. Lētāk būtu ņemt 220, bet tad līdz griestiem jābūt no 8 cm, kuru mums nebija..

Vieta, kur izrindosies..

Taisām pirmos caurumiņus.. Noteikti vajag izmēģināt vai atbilst cerētajam diametram.. protams, ka mums ar pirmo reizi neatbilda..

Visi caurumiņi sataisīt..

Taisām griestos caurumiņus..

Ieliekam āķīšus..

Daudz, daudz āķīšu, lai labi turas..

Saliekam lampiņas un saspraužam vadiņus..

Gatavs!

Un vakarā, kā izskatās..

:) Un godam skapis atklāts.. arī plēve no durvīm noņemta..

Kopējais darbošanās laiks ~ 3h. (ar braukšanu pakaļ citam caurumu taisītājam)

Kopējais patērētais laiks skapim ~ 17h.

Reāli pagāja 2,5 nedēļas.. Pārējo laiku pārsvarā patērējām darot lietas galīgi ne ar skapi saistītas.. :)

Šīs skaistās lampiņas izmaksāja ~ 25-30 LVL

Dāvana dz.d. - Šlipse

2009-08-30T08:53:00.001+02:00

Pirmais vīrietis, kam mācījos un apliku šlipsi .. :)

Kopējais darbošanās laiks - 3h. Reāli viena diena. Jārēķinās noteikti ar 3 dienām, jo atkarīgs no mustura un žūšanas laika..

Guļamistabā arī vajag skapi IV

2009-08-30T08:33:00.006+02:00

Jeb ieliekam durvis.. :D

Durvju raksts..

Piemēram vai būs labi un kur tieši liekam durvis..

Daļēji samazinām griestus, lai vēlāk varētu pielikt lampas.. :)

Liekam pirmās durvis iekšā.. :) augša jau piestiprināta..

Liekam arī iekšā otrās.. un pēc tam pieskrūvējam apakšējo līsti..

Re! Un durvis jau ieliktas.. :) tas bija ātri, bet ne tik ātri kā sākumā iedomājāmies..

Kopējais darbošanās laiks ~ 3h.

Pagaidām kopējais patērētais laiks skapim ~ 14h.

Tā kā durvis ielikām paši ietaupījām 2 nedēļas (jo piegāde tika solīta tikai par 2 nedēļām vēlāk) + kādus 100 LVL, jo maksāja dārgāk..

Dāvana dz.d. - Lācītis

2009-08-27T08:30:00.005+02:00

Tā tapa manis izšūtais lācītis, ko uzdāvināju ļoti mīļam cilvēciņam dzimšanas dieniņā.. :)

Pats sākums un, kā tas kopumā izskatīsies..
Ir jau redzama ļipiņa..
Tagad ir viss vēderiņš.. :) var sākt barot..
Gandrīz, gandrīz jau gatavs..
Gatavs.. :) Ieguva grāmatzīmes apveidus..
Tika izveidots nedēļas laikā.. katru vakaru strādājot.. vismaz 3h. Kopā vismaz 13h.

Guļamistabā arī vajag skapi III

2009-08-27T08:03:00.005+02:00

Šajā daļā daudz bilžu maz teksta..

Iesākumā nedaudz mākslas.. :P

Sataisām atvilktnītes..

Pieliekam trubu, kur karāties drēbēm..

Pieliek liftu, lai vēl vairāk var sakarināt drēbes..

Sataisām vēl atvilktnītes.. Ja kārtīgi ieskatās atvilktņu aizmugurē, tad tagad ir pielīmēta atpakaļ grīdas līstīte.. kura tik cītīgi tika noplēsta pirmajā daļā..

Pieliekam šlipses turētāju..
Volā.. skapja iekšas gatavas..

Tagad atliek tikai uztaisīt durvis.. un kā durvis taisot izdomājām.. arī gaismiņas..
Kopējais darbošanās laiks ~ 4h.

Skapja iekšas saliktas ~ 11h.

Guļamistabā arī vajag skapi II

2009-08-21T08:20:00.014+02:00

Kad vieta atbrīvota, tad var ķerties urbšanas darbiem.. neaizmirstot pagājušā gada mācību - 7-reiz nomērīt..
Šoreiz sāksim ar mākslu:

Tad ar tiem caurumiņiem, kuri ir tik ļoti nepieciešami skapja saturēšanai kopā..

Lai tos caurumiņus vieglāk izurbt vienādus - jau no iepriekšējā skapja tiek izmantots izmēģinājumdēlītis..

Tad gatavās detaļas novietojam tuvu pa rokai, lai varam stiprināt pie sienas..

Un kad detaļas piestiprinātas pie sienas.. tad jau atliek tikai sabildēt.. :)

Kopējais darbošanās laiks ~ 4h.

Guļamistabā arī vajag skapi I

2009-08-18T09:15:00.022+03:00

Kad ir pagājis gads, atkal var ķerties pie jaunas mēbeles veidošanas.. :) Tā nu sanācis, ka tas atkal ir skapis, šoreiz mazāks un bez iepriekš iebūvētām durvīm. Tāpēc šoreiz būs vieglāk visu piestiprināt..
Tad nu sāksim ar materiāliem un vietas sakārtošanu/pielāgošanu:

Materiāli:

:D Māksla :

Pēc izklaides nāca nedaudz smagāks darbs.. vietas sagatavošana..

Un tad vēl pirmajam iespaidam saliekam pamatlietas aptuvenās vietās..

Kopējais darbošanās laiks ~ 3h.

Kā tapa mans pirmais iebūvējamais skapis III daļa

2008-08-14T15:22:00.006+03:00

Nu ko skapis ir gatavs.. tātad tika pielikta vēl viena garās sloksne un divi plauktiņi. Galvenokārt, lai ievietu pāris sadzīves lietas, piemēram, gludināmo dēli. Ievietoti pakaramie stieņi.. :)
Te gan nekas nav mainījies.. :P
nedaudz skats no augšas..
Un atkal slavenā pēda..Skatoties laikus starp uzņemtajām bildēm darba ilgums ir bijis +/- 20h, 3 dienās. Pēc stundu sadalījumiem izskatās, ka varēja to paveikt arī 2 dienās. Bet ja nav laika visu dienu vaļāties.. (piemēram, 6-dien, 7-dien), tad nedēļas laikā pa vakariem vajadzētu, ko tādu paveikt.. :)
Galvenās kļūdas - katrs milimetrs un katrs leņķis ir no svara.. Sienā pietiek ar vienu nelīdzenumu, kur nepieciešams līdzens un viss var aiziet šķērsām.. 7-reiz nomērīt vienreiz nogriezt ir labs teiciens.. bet grūti izpildāms.. Protams, ja mēs nebūtu dabūjuši frēzi, ietu daudz grūtāk.. un neprecīzāk.. tā kā pareizie instrumenti arī ir ļoti no svara.
Nu ko laiks iet ieņemt brīvo vietu skapī.. :) diemžēl gan vairāk paslēpes tajā iet spēlēt nevarēs.. grūti ielīst..

Kā tapa mans pirmais iebūvējamais skapis II daļa

2008-08-14T09:35:00.006+03:00

Otrajā daļā nevarēju īsti atrast ko fotografēt, jo viss it kā bija vienāds un garlaicīgs..

Un te jau pēc II daļas nedarbiem, cik tālu esam tikuši..

Un beigās arī daži mākslas darbi..

Un, protams, ka kājiņas jau tīrākas nav palikušas pa šo laiku..
The End.

Manas pusdienas.. :P

2008-08-14T09:28:00.002+03:00

Mmm.. ļoti garšīgi bija..

Kā tapa mans pirmais iebūvējamais skapis I daļa

2008-08-11T19:12:00.010+03:00

Viss sākās ar dažiem koka gabaliem,lielu nekārtību,
un netīrām kāju pēdām..
Bija nepieciešami daudz skrūvīšu un citu sīkumu,
vadu un elektrības.
Tika veidoti daudz un dažāda lieluma un dziļuma caurumikas tika veikts ar šo "mazo" jauko ierīcīti.Tika izmantota arī slota un kāpnes.. :PTika veidotas smukas sejiņas,kas tika aizpildītas ar skrūvītēm un tapiņām.Un tāda izskatās iepriekš tukšā sejiņa ar cepurīti.. tagad tikai ir 4-acīte.. :P
Un te nu ir pirmā no, manuprāt, 3 daļām - plauktiņu daļa..
un no cita rakursa..
un iepriekš redzētie daudzie caurumi.. (pie elektrības)un skats iekš skapja.....
The End.

Īrija un citas glābējzemes..

2008-08-09T12:35:00.003+03:00

Atceros, ka pavisam vēl nesen tika spriests, ka no Latvijas aizbrauc gudrās galvas, lai strādātu zemāku darbu par lielāku atalgojumu.. Ka vajadzētu, ko darīt, lai šīs galvas izdomātu braukt atpakaļ utt. Tolaik man zināmās gudrās galvas aizbrauca uz Ameriku un strādāja nevis zemāku darbu, bet gan daudz augstāku un tādu ko arī es labprāt darītu, ja vien..
Uz Angliju aizbrauca arī 3 man radnieciskas ģimenītes, kuras pašlaik ir labi iekārtojušās un audzina 3 skaistus mazuļus - meitenītes, kuras pieaugot, protams, sagrozīs visiem puišiem galvas, jo ir taču latvju zeltenes..
Bet šo visu sāku rakstīt, jo pēdējo 2 nedēļu laikā, manu darba kolektīvu atstāja 2 jaukas, simpātiskas un gudras meitenes, lai dotos kopā ar savu ģimenīti uz citām glābējzemēm meklēt laimi. Cik man zināms, nevienai no viņām nav paredzēts darbs profesijā un nākotne ir diezgan miglā tītā.. Un tas lika man atcerēties šo skaisto teicienu.. ka gudrās galvas aizbrauc.. Ja kāds toreiz būtu kaut pirkstu pakustinājis, lai būtu labāk, tad arī gudrās galvas neturpinātu atstāt Latviju.... bet nu eh..
Kāpēc es nekur nedodos? Man nepatīk runāt svešā mēlē, man patīk latviešu valoda.. Patriote? Var saukt to arī tā.. Es tomēr esmu labi šeit iekārtojusies un par spīti ļoti daudzām lietām, jūtos labi.. Ceļoju pietiekami daudz, lai apjaustu cik labi vai slikti ir citās zemēs.. Un domāju, ka ja es izlemtu pamest šo valsti, tad es mainītu netikai profesiju, bet daudz ko citu, jo kad Tu esi it kā cits cilvēks, tad manuprāt ir vieglāk pieņemt arī citas pārmaiņas.. :)

Betmen. Tumšais bruņinieks

2008-07-28T09:00:00.002+03:00

Interesanta filma. Daudz interesantāk par pašu filmu ir fakts, ka IMDB šīs filmas reitings ir 9.4! Pārsteidzoši..

Lai arī filmā tiek uzsvērts, ka Betmenam nav supervaroņu spējas, tomēr reizēm liekas, ka ir gan. Vai arī nav pietiekami skaidra uberkrutās tehnoloģijas izmantošana. No visām tehnoloģijām man vislabāk patika pilsētas video novērošana. :)

Bija gan paredzami, gan neparedzami momenti.. Ja patīk supervaroņu filmas, tad noteikti iesaku noskatīties :)

Atšķirībā no pirmās daļas (kā man stāstīja) otrajā daļā beigas ir ar turpinājuma sajūtu..

pauzīte...

2008-07-23T21:47:00.003+03:00

Hm.. ir pagājis kāds neliels laiciņš, kopš pēdējo reizi te ko rakstīju.. Pa šo laiku ir mainījušās domas, ūdeņi, tikumi :P

Nesen izlasīju kāda sena drauga blogu no senākiem laikiem, likās, ka pazīstu šo cilvēku labāk, bet tomēr izrādās, ka pazīstu gan, tikai šī drauga daba liekas tāda neadekvetāta. Lai gan par mani droši vien arī varētu teikt to pašu :D

Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas ir gribējuši būt kopā ar kādu tikai kaut kāda mistiska spēka dēļ. Man vienmēr ir bijis labi vienai, bet arī kaut kā nekad neesmu spējusi pateikt nē, kādām no savām attiecībām. Katrā no tām esmu ko ieguvusi un kaut ko arī zaudējusi. Man pirms tam bija ļoti daudz ilūziju un vīziju kā iegulsies mana dzīve, bet daudzas no ilūzijām tika sagrautas nemaz man neprasot vai es vēlos. Mani dzīves svarīgākie mirkļi tika izvazāti pa citu cilvēku ausīm man nemaz nepajautājot vai vēlos, lai tie tiek izpausti. Un interesantākais fakts, manuprāt, šai visā ir tas, ka nekad neesmu uzskatījusi, ka sievietei vislabākais draugs varētu būt cita sieviete. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vīrietis būtu vislabākais. Un pārsvarā tā arī ir bijis. Ir bijušas arī pietiekami daudz draudzeņu sieviešu, bet vīrieši mani ir pievīluši vismazāk.

Ja kāds grib saskatīt kādu jēgu tajā ko rakstu, tad nav ieradies uz pareizo vietu. Manas domas ir vārdu savirknējums randomā, kas neizsaka pilnīgi neko, bet tai pat laikā pasaka visu, gan ko es jūtu, gan pārdzīvoju, gan uzskatu par pareizu. Var, protams, mēģināt uzminēt manu randomu īsto jēgu, bet diez vai tā būs saprotama kādam vairāk par mani, jo tikai es zinu visu par savu iekšējo elli un tikai manās rokās ir visas iztrūkstošās atslēgas, kas piešķir random tekstam jēgu.

...

2008-02-25T09:46:00.000+02:00

no matter how bad your heart is broken the world doesn't stop for your grief...

Pārveidot vienu failu citā formātā....

2008-01-12T19:35:00.000+02:00

Kāds draugs ieteica šo saiti, lai varētu no viena formāta pārveidot failu citā formātā. Manuprāt, ļoti noderīga saite un izskatās, ka tā piedāvā aizvien jaunsas iespējas, jo kopš iepriekšējo reizi to apmeklēju, tagad tai ir iespēja reģistrēties un izmantot daudz jaunu iespēju. :) enjoy
Link

Rīgas sargi

2007-12-02T19:54:00.002+02:00

6-dien vakara pusē arī es beidzot biju uz filmu "Rīgas sargi". Ļoti apbrīnoju to, ko viņi ir paveikuši, kādu darbu ieguldījuši un, ka vismaz lielākā daļa no iesaistītajiem nav pļiku-pļeku kaut ko darījuši, bet tiešām rūpīgi piestrādājuši. Bija vietas, kas likās tādas kā nedaudz samākslotas, bet kam negadās.. :) beidzot varēs arī aizbraukt uz mazo pilsētiņu Cinevillu.. :)
njā.. daudzi saka, ka filma laba un kruta un tā.. bet cik maz bija cilvēku, kas tiešām filmu redzēja līdz beigām, ja filma pa tiešām laba, manuprāt ir vērts redzēt arī titrus filmas beigās.. daudz ko labu var uzzināt un arī veids kā tiešām cienīt filmu.. paldies, tiem, kuri bija ar mani līdz filmas beigām. :)

Es to beidzot izdarīju

2007-11-24T19:52:00.000+02:00

Šodien pēc tādas nelielas iniciatīvas es tiku pie mašīnas stūres un pārvarot pasaulē lielākās bailes liku mašīnai kustēties uz priekšu un atpakaļ.. :) protams, ilgadējiem mašīnu stūretājiem tas liksies kaut kas smieklīgs, bet man tas likās ļoti liels solis.. tā kā šī nelielā pavizināšanās man iepatikās, tad ir arvien lielākas cerības sagaidīt, ka kādu dienu arī man būs vadītāja apliecība. :)

Gavēnis šķiet gandrīz beidzies

2007-11-24T19:45:00.000+02:00

hm.. šķiet gandrīz 2 mēnēšus ilgais gavēnis būs beidzies.. ;) daži varbūt domās, ka runa ir par kaut kādu gaļas neēšanu, bet tas nav ne tuvu.. līdzīgi kā filmā 40 dienas un 40 naktis arī manam ķermenim šis tas bija līdz mielēm apnicis.. un viņš man to ļoti skaidri parādīja, protams, visnepiemērotākajā brīdī.. njā, es gan šmaucos.. es regulāri pārbaudīju, vai tomēr ķermenim nav pārgājusi neapetīte.. ;) un arvien vairāk izskatās, ka drīz jau atkal viss būs labi.. :)

btw.. taisos pievienoties to cilvēku pulkam, kuri būs noskatījušies Rīgas sargus.. :)

Testēšana

2007-11-14T19:54:00.000+02:00

Pēdējā laikā mana mīļākā nodarbošanās un tēma par ko runāt un interesēties ir testēšana. Kāpēc? Pagaidām mans darbs ir saistīts ar to lielā mērā un drīzumā taisos rakstīt kursa darbu par šo tēmu.

Nesen nonācu pie secinājuma, ka piegāde klientam reizi mēnesī ir ārkārtīgi lieliska un disciplinējoša lieta, gan sev, gan klientam. Tāpat arī dažādu procesu sakārtošana ne tikai uzlabo darbu, bet arī ļauj strādāt veiksmīgāk.. :)

Idejas kursa darba nosaukumam, diez kurš būtu labāks ??? :

Sistēmas testēšana un kvalitātes pārraudzība
Sistēmas kvalitātes apraksts un uzlabojumu ieteikumi
Regress testēšanas ieviešana konkrētā projektā
Scenāriju veidošana un testēšana pēc scenārijiem

3-diena nedēļas vidus

2007-11-14T19:38:00.001+02:00

Šodien pēc ilgāka laika iegāju draugiem.lv apskatīt draugu saliktās bildītes.. liels bija mans pārsteigums, ka nebija daudz ko redzēt.. reizēm pietika draugos neparādīties 2 dienas, ka bildes jau bija stāvgrūdām, bet tagad nekā.. :) laikam draugiem mode palēnām noplok, cilvēkiem atrodas citādas lietiņas ko darīt. :)

Pirms, manuprāt, gandrīz pirms mēneša ieraugot kādu feinu čali skaistiem rudiem matiem un uzzinot, ka viņš ir precējies.. nonācu pie atziņas, ka tie labākie jau ir izķerti, jau precējušies.. :) tas nekādā gadījumā nav apvainojums tiem, kuri tādi šobrīd nav, jo katram ir sava gaume... :) esmu pārliecināta, ka ja man būtu nepieciešami atrast kādu no šiem labajiem džekiem manā gaumē, gan jau atrastu īpaši nedomājot.. bet kad piedomā.. tad jau reizēm daudz ko palaiž garām..

Pirmais ierakstiņš

2007-11-07T08:33:00.000+02:00

dažādu iemeslu dēļ esmu izdomājusi sākt dažādu savu domu apkopojumu un uzlikšanu uz datora klaviatūras.. :)
tad nu mēģināšu to darīt samērā regulāri un tā lai būtu arī vērts palasīties.