Mēs esam pieraduši skriet palīdzēt citiem. Iejaukties viņu dzīvē maskējot to ar palīdzēšanu. Kā skan kādā gudrībā "Ja gribi palīdzēt bada cietējam, nedod viņam zivi, bet dod makšķeri". Un tad mēs stāvam maliņā un komentējam visu, kas tiek darīts, kā tiek darīts, kā vajag darīt un kā nevajag. Un jūtamies tik labi, jo mēs esam palīdzējuši..
Bet tā īstā palīdzība ir klusa, pat ļoti klusa. Īstā aktīvā palīdzība ir pasīva, pat ļoti pasīva.
Cilvēks, kuram gribi palīdzēt, vai viņš iegūs kko no tā, ka Tu viņa vietā izdarīsi kko? Viņš iegūs pārliecību, ka Tu to vari izdarīt, un iespējams arī pārliecību, ka viņš to nevar. Vai cilvēks ko iegūs, ja vedīsi viņu solīti pa solītim cauri? Iespējams iegūs pārliecību, ka bez citu palīdzības viņš nevar to izdarīt. Vai ir daudz prasīts, ja cilvēks grib, lai esi līdzās, lai atbalsti, bet neiejaucies? Daudz prasīts! Jo neesam pieraduši stāvēt maliņā, un justies gandarīti.
Kāpēc ir tik grūti stāvēt maliņā? Domāju, jo esam mācīti, ka labi cilvēki strādā, nestāv maliņā, iesaistās..
Lasu grāmatu Džons Boulbijs "Drošais pamats". Nav viegli, jo valoda brīžiem ir ļoti specifiska, un ir posmi, kur šķiet vajag vēl papildus zināšanas, lai saprastu par ko ir stāsts. Neparasti arī, ka grāmatā aprakstītas lekcijas/stāstījumi, kur varbūt prasās uzdod konkrētu jautājumu, lai labāk izprastu noteikto posmu. Man ir izrakstīti jau daudzi citāti, kurus varēšu pārlasīt vēlāk, kas palīdzēs man atcerēties galvenās idejas, kas man ir svarīgas. Piemēram.
"Mātei, kas parasti uzņemas lielāko daļu rūpju bērna audzināšanā pirmajos viņas dzīves mēnešos vai gados ir nepieciešams vislielākais atbalsts tieši labvēlīgu mājas apstākļu radīšanā un nevis bērna pieskatīšanā, kas ir viņas tiešais pienākums".
Parasti cilvēki, kas ierodas palīdzēt, ir gatavi paņemt Tavu mazuli un teikt - atpūties, padari kko.. Visa palīdzība parasti sākas ar vārdiem, es paņemšu mazo, pieskatīšu mazo, un tad Tu varēsi.. Pirmajā brīdī tiešām pašam var rasties vēlme, lai kāds paauklē mazo, ka tad uzrodas maģiskais laiks, kad var padarīt darbus, kas stāv. Bet vienmēr vajadzētu sev pajautāt, vai tiešām šo darbu nevar izdarīt kāds cits? Jā, varbūt lēnāk, varbūt ne gluži tik akurāti, varbūt Tev vajadzēs veltīt nedaudz laika, lai paskaidrotu. Varbūt vienkārši jāpaļaujas, ka, ja Tu šim cilvēkam biji ar mieru, dot auklēt mazo, tad būs spējīgs tikt galā arī ar citiem darbiem.
Tā vietā, lai dotu mazuli citiem, tai brīdī, kad mazais guļ, izdarīt trīs primārās lietas sev. 1) pagulēt 2) paēst 3) pabūt ar sevi (būt harmonijā ar sevi). Lai, kad mazais mostas, vari ar visiem 100% viņam pievērsties tik ilgi, cik viņam Tevi vajag. Un, kad viņš būs piepildījis savu drošības trauku, un Tu būsi savus trīs punktus izdarījis, tad vari pievērsties kam citam. Un neviens cits nespēs piepildīt Tava mazuļa drošības trauku un neviens cits Tavā vietā nevarēs izpildīt Tavus 3 punktus. Visi pārējie darbi ir citu cilvēku spēkos izdarīt. Un, kad primārās lietas ir izdarītas, kad mazuļa trauks ir piepildīts, tad vairs arī tik ļoti neprasās citam dot auklēt mazo, lai tikai varētu izmazgāt veļu vai nomazgāt traukus. Un arī nogurums nav pamudinājums. Un arī mazulis nav Tev, kā piesiets, un ļauj arī padarīt citus darbus, kad pats ir augšā.
Man ļoti pietrūkst iedrošinājums no palīgu puses, ka varu tikt ar mazuli galā pati un ka citi darbi var pagaidīt. Un viņu palīdzība/pamudinājums manu trīs punktu izpildē. Tas man dotu daudz vairāk, kā manu tiešo pienākumu pārņemšana.
P.S. Pēdējo teikumu rakstot ienāca prātā doma. Vai vadītājam atņemtu viņa pienākumu vadīt, lai viņš varētu izdarīt pārējos darbus, vai tomēr mācītu/iedrošinātu deliģēt citas lietas, lai veiktu tiešo pienākumu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru