Brīvdienu notikumi man krietni lika aizdomāties par speciālistiem, kas ir pieejami un kam mēs uzticamies. Nav pirmā reize, kad aizdomājos par to, bet šī noteikti ir viss kā saka "wake up call" jeb visvairāk lika aizdomāties.
Dienas vidū pēkšņi parādījās dīvaina deguma smaka, kurai ātri arī tika atrasta izcelšanās vieta - elektrības sadalītājskapis. Nedaudz dzirksteļoja, sakusuši vadiņi un pamatīga plastmasas deguma smaka. Tā, protams, liekas ļoti nopietna lieta, un pašiem ķerties klāt ar mazām speciālista zināšanām bail - saucam meistaru. Pirmajā brīdī tas, ka meistars ieradīsies vakarā, neko īpašu neizraisa. 7-diena taču, prieks, ka vispār ieradīsies. Kkāda daļa no korķiem ir izslēgti, lai vairs elektrība necirkulē, palikušas tikai nopietnākās lietas - ledusskapis un vēl strādājošā veļasmašīna. Mazais izvests pastaigā un tiek kalti plāni, kur palikt vismaz kamēr izvēdinās telpas un paliek skaidrs, kas vispār ir noticis.
Pēc stundas pastaigas un nedaudz galvas izvēdināšanas jau sāk likties dīvaini, ka elektriķi būs tikai kkad vakarā, jo tomēr, manuprāt, avārijas situācija - uz degšanas robežas pieķerti vadi.. Nemaz nezinu vai sazvanot elektriķi, tas vispār painteresējies, kas noticis un vai vispār ieteicis izslēgt elektrību. Paliek arī skaidrs, ka situācija neuzlabojas un arī pēdējās atstātās ierīces ir jāslēdz ārā, jo process turpinās. Savācam svarīgākās lietas no saldētavas un dodamies ar mazo citas saldētavas un bez plastmassmakas telpu meklējumos, jo ārā nav skaista vasariņa, kad gribās stundām ilgi uzturēties ārā.
Kad telpas ir atrastas, tad sākas neparasta kkā gaidīšanas sajūta. Varbūt vienkārši vajadzēja uzlikt ciemošanās sajūtu, būtu bijis vieglāk. Tā kā man patīk būt pat visu informētai un būt notikuma epicentrā, tad šobrīd mana prioritāte tomēr ir kāds cits, tad jūtos galīgi ne savā ādā un mēģinu novērst domas uz ko citu. Atceros par gtalk telefonā, un jau sajūtos labāk, jo salīdzinot ar zvanīšanu, gtalk ko uzrakstīt un pajautāt kā iet, šķiet vieglāk un neuzbāzīgāk.
Pienāk 17, kad jau tā kā šķiet vakars. Tā kā vajadzētu sākt parādīties elektriķiem pēc maniem ieskatiem, kuri gan ir nedaudz neparasti, jo 19 jau palēnām jāsāk domāt par gulēt iešanu. Nekādu ziņu no meistariem nav. Tā kā mazajam ir apsolīta eglītes pušķošana, tad pēc nākamā miedziņa pušķosim egli. Diemžēl ne savējo, jo atrodamies krietnā attālumā no tās un kā šķiet vakarā pie tās dekorēšanas netiksim. Palēnām jau laiks iet uz priekšu un aug neticība, ka vispār kāds ieradīsies. Ap 19 zvanot sola būt pēc pusotras stundas.
Pa to laiku jau sazvanīts "vietējais" elektriķis, kuram parasti tika prasīts padoms, bet nu tomēr šī ir nopietna lieta - kūst vadi, jāpaļaujas taču uz speciālistu. Elektrība tak nav nekāda joka lieta - vēl aizdegsies.. Pēc konsultācijas pa telefonu šķiet, ka vispār nekā tomēr briesmīga nav jānomaina izkususī vieta un kārtīgi jāpievelk skrūves. 15 minūšu darbs. Labi gaidam, kad atbrauks speciālisti un visu sakārtos. Un cerams jau 21 varēsim braukt mājās.
Atbrauc speciālisti, paiet 1h. Nav nekāda info, ka vispār kkas virzās uz priekšu.1h! Vai tiešām kkas tik briesmīgs tomēr noticis un vēl kas jālabo?! Pēc 2h tiek izsisti korķi visam dzīvoklim! Ko diez viņi tur dara? Kā vēlāk izrādījās šī visa pasākuma laikā (kopš atklājām smaku) esam palikuši bez blendera.. Pēc 2h15m man beidzot pazvana, ka varam braukt mājās. Pulkstenis ir tuvu 23, mans mazulis jau pārnoguris, no tā ka mamma uztraucas un ka nedodas kopā ar viņu gulēt. Un tomēr neesam mājās. Parasti ap šo laiku, ja puncītis tukšs, mostas augšā pirmo reizi naktī, lai paēstu, bet šodien pat vēl nav aizmidzis uz nakti! Un ar to jau prieki nebeidzas, izrādās, ka speciālisti sākuši kkādus eksperimentus ar noplūdes automātiem un vienojuši vadus dažādā secībā uz nebēdu. Kā rezultātā lieki izmests laiks un auklēšanās ar viņiem. Un nonācām pie secinājuma, ka visticamāk, ka sēžam uz laika bumbas, jo tā nevīžīgi savilktas skrūvītes visticamāk ir arī pārējo dzīvokļu elektrības skapīšos. Un kas to lai zina vai kāds būs mājās, lai pamanītu, ka kūst plastmasa pirms nonāk līdz degšanai.
Speciālisti jau protams interesanti. Lampiņu nekādu nav, lai redzētu, kas notiek (Diez cik bieži elektriķi tiek izsaukti uz vietām, kur nav elektrības?). Vada galiņš arī tāds maziņš - nepietika. Nācās aizlienēties no mūsējiem vadiem, kas bija palikuši pāri. Jo 7-dien nakts vidū jau neviens veikals tak nestrādā! (Diez kas būtu bijis, ja mums nebūtu vada)..Un uzredzi jau steidz teikt, pirms vispār visi korķi ir atpakaļ ieslēgti. Protams, pēc atlikušo korķu ieslēgšanas atpakaļ, tiek atkal izslēdzas, jo kkur saiet uz īso.. eh.. Liekas nenopietna attieksme no elektriķus puses. Bet tādos brīžos tomēr galvā zib domas - ko tad es, es jau neko no šitā neesmu mācījies, viņi tak ir speciālisti, zina ko dara.. Pēc tam kad kārtīgi apdedzinies, tad Tev ir skaidrs, ka šitie nav nekādi speciālisti. Vismaz pēc Tavām mērauklām.
Un es jau nebūšu es, ja aizbraucot mājās kko nepamēģināšu vēl ieslēgt un paskatīties vai strādā.. Ieslēdzu plīti pirmajā brīdī nekas, bet kad uzslēdzu uz pilnu jaudu vienu riņķi - korķis izsitās. Atpakaļ neslēdzas vairs - kkāda pārslodze. Vairs tos elektriķus nesauksim (jau pēc pirmajām minūtēm gribējās viņus izmest ārā, bet tai pat laikā gribas, lai paši sakārto savārītos podus, vismaz sākumā).. zvanīsim savam vietējam elektriķim, lai brauc skatīties uz vietas, ko var izdarīt..
Pēc tādiem notikumiem atkal un atkal paceļas jautājums, kā lai vispār es noskaidroju, ko tas speciālists zina un vai atbilst manai mērauklai. Varbūt pietiek ar manu burvīgo vīru, kurš būvē skapjus daudz rūpīgāk (pašu taču) un kvalitatīvāk bez visādiem diplomiem, nekā labas firmas (piemēram, Skābardis, Vannu fabrika), un citiem vietējiem palīgiem. Ja vispār tiem speciālistiem ir kāds diploms, nerāda jau, lai gan neesmu jau arī prasījusi. Nonācu jau pie secinājuma, ka medicīnas personālam būtu jānoskaidro pēc kādiem principiem, metodēm audzinu savu bērnu pirms šaujas ar saviem padomiem vai nosodošo attieksmi. Jo pēc maniem audzināšanas principiem viss ir ļoti labi un daudz ko tā, ko viņi dara, vispār nav ieteicams darīt.. Bet tas jau cits stāsts, varbūt kādai citai emocijas izlikšanas reizei..
Un ja kāds domā, ka speciālisti maksā un, ka negribēsies maksāt.. Pēc šādiem speciālistiem, kuru zaudējumi ir lielāki nekā ieguvumi, esmu gatava maksāt saprātīgu cenu, lai man ar pirmo viss ir kārtībā un drošības sajūta, ka pēc 5 minūtēm atkal kas nesaies grīstē.
Starpcitu meklēju speciālistu, kas man atrisinās nebeidzamās smakas problēmu WC un nebeidzamo mitrumu vannas istabā..
pirmdiena, 2011. gada 12. decembris
piektdiena, 2011. gada 9. decembris
Vai mēs gribam izaudzināt kastīšu vai pastāvīgi domājošus bērnus?
Manas pārdomas pēc šī (http://ltvzinas.lv/?n=video&id=5911) sižeta noskatīšanās.
Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.
Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.
Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.
Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.
Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?
Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.
Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.
Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.
Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.
Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?
Abonēt:
Ziņas (Atom)