Manas pārdomas pēc šī (http://ltvzinas.lv/?n=video&id=5911) sižeta noskatīšanās.
Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.
Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.
Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.
Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.
Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?
Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.
Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.
Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.
Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.
Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru