Man vienkārši gribas kliegt, kad redzu Manas lēcas un Baltic Taxi reklamējot Android telefoniem pieejamo jauno aplikāciju. Kādēļ tieši no Android versijas 2.2 ir pieejamas šīs aplikācijas? Ar ko mana 1.6 versija ir tik sliktāka, ka man nav pieejamas šīs aplikācijas? Nav man aizvēsturisks telefons.. nopirku laikā, kad tik tikko bija iznācis HTC Desire.. Un ziniet manam ir neskaitāmas lietas labākas.. Piemēram, izmērs - nav milzonis. Un vēl es varu savā telefonā rakstīt ar cimdiem! Tā lūk!
Twiterī pirms Manas lēcas laida klajā aplikāciju un uzdeva jautājumus, ko tajā ielikt, es lūdzu vispirms aplikāciju un, tad izteiktu ieteikumus, ar lūgumu, ka manam telefonam arī aplikāciju vajadzētu varēt ielādēt (to lūdzu, jo zinu, ka ar Staro Rīga aplikāciju iekš Android Marketa parametriem vajadzēja papūlēties, lai būtu atļauta novilkšana). Atbildēja, ka tad gaidīs manus komentārus vēlāk. Un, kad iznāca aplikācija, tad es jutos piemuļķota. Rakstīju arī e-pastā viņiem, ka tā nav godīgi. Solīt, likt gaidīt, cerēt un pēc tam iesist pļauku sejā. Atbildes nebija.
Šo visu rakstu, jo saņēmu e-pastu ar priecīgo ziņu, ka viņiem ir šī aplikācija. Un joprojām pārliecinājos, ka nevaru to uzinstalēt uz sava telefona. Starp citu, var taisīt dažādas aplikācijas versijas, dažādām Android versijām. Nebūs iebildumi, ja tehnoloģisku iemeslu dēļ man nebūs, kas pieejams, bet bez acīm redzama iemesla..
Manas lēcas ir mēģinājuši no datorekrāna ar telefonu nolasīt ievietoto QR kodu? Man neizdevās, lai arī kādas gaismas apkārt nesaslēgtu. Laikam slikts ģenerators. Uzmetu googlē, un atradu skaistu ģeneratoru, kurš pat pie mazākā izmēra ļoti skaisti nolasījās - http://qrcode.kaywa.com/.
Papētīju, ka firma, kas izstrādājusi aplikācijas - Amberphone. Ir izstrādājusi vairākas aplikācijas, bet tik un tā jau pie n-tās aplikācijas pirmais komentārs ir "Vajag iespēju pārlikt uz SD karti". Es to sauktu par sliktu testēšanu un izstrādi, jo, ja viņiem pašiem būtu telefons, un viņi uz to arī notestētu, ne tikai uz virtuālajām mašīnām, tad šo funkcionalitāti būtu ieviesuši ļoti ātri.
otrdiena, 2012. gada 14. februāris
pirmdiena, 2012. gada 13. februāris
Gulētiešanas rituāls
Mūsu gaidīšanas laiku kopā ar mums pavadīja mums ļoti tuvs un mīļš cilvēks - dūla Linda Vītuma. Un arī par gulētiešanas un citiem rituāliem ļoti cītīgi stāstīja un ieteica ievērot, jo mazajam tie radīs drošības sajūtu, pašiem būs vieglāk utml. Tagad jau daudz ko no stāstītā vairs neatceros, tikai zinu, ka mēs daudz ko darījām pa savam :) iemaisījām savas domas, viedokļus un sajūtas..
Pirmais, ko ātri ievēroju un ko biju novērojusi pie citiem vecākiem, sadusmošanos, ka kāds kko skaļāk pasaka vai noiet garām, mazuļa midzināšanas vai gulēšanas laikā. Tā kā ieklausījāmies Miķelī un praktiski nedevām citiem cilvēkiem rokās, tad citu atruna - uzmodināsi, pats varēsi arī midzināt - mūsu gadījumā nestrādāja. Ātri sapratu, ka daudz vairāk par ārējo troksni sabijos pati nevis Miķelis, un no mana stresa, tad varbūt palika nemierīgāks. Dusmu vilnis, kas manī sacēlās, bija nevajadzīgs un traucēja mierinoši iemidzināt pamodušos mazuli atpakaļ. Un kas tad tik slikts notika? Nevaram visus trokšņus vienmēr izslēgt, un daži trokšņi, kas ir dzirdēti esot nomodā, varbūt pat miegā esot bija mierinoši un drošību apstiprinoši. Paliku pie pārliecības, ka, ja modīsies, modīsies. Ja kāds pieaugušais būtu iemidzis istabā, tad to arī nenestu uz citu istabu, bet censtos uzvesties klusāk, cik nu tas izdotos.. tāpat ar mazo. Pie tam Miķelis gulēja vidēji 45 minūtes. Ja pirmajā REM-miegā netika modināts, tad atlikušo laiku grūtāk pamodināms un 5 minūtes tur vai šur neko daudz neizteiktu. Pagulēs ilgāk pa nakti vai nākošajā gulēšanas reizē. Daudz smieklīgāk bija vērot, kā cilvēki centās izteikti klusi, bet ātri pārvietoties pa istabu, parasti radot daudz lielāku troksni, vismaz stresa vilni gan, kas nāca no viņiem pašiem. Un ne reti tiekot it kā "drošajā" zonā, sadarīja muļķības un radīja neparedzēti lielu troksni. :)
Kkā jau no paša sākuma, necentāmies Miķeli īpaši kratīt, šūpot tik nedaudz šušināt pie austiņas kā asintiņas, lai radīt sajūtu kā vēderā. Rakstu par mazā bēbīša lielo kreņķi (var lasīt iekš kastanis.org un lina.lv) lasījām n-reizes, lai nomierinātu sevi, lai radītu drošību sevī, ka spējam būt labākā mamma un tētis mūsu mazulim. Izmantojām rakstu, lai nomierinātu mazuli, kas parasti tiek veikts ar visām šīm šūpošanām un dziedāšanām utml. Un midzinājām Miķeli pārsvarā ar savu klātbūtni, savu pirkstiņu jeb zīšanu (pirmajos mēnešos nelietojām knupi, bet savu pirkstiņu) un mieru.
Galvenie rituāli, ko centāmies ievērot.
1) No rīta uzvelkam dienas drēbes, nomazgājamies, aprunājamies kā gājis pa nakti. Viss norisinājās uz lielā pārtinamā galdiņa, kas tika sameistarots ar tētiņa gādību. Ilgu laiku tas bija rituāls ar tētiņu. Un pirmajās reizēs bija pārsteigums sejā, kad no rītiem bija māmiņa.
2) Kad bija pavisam maziņš, centāmies pie pirmajām noguruma pazīmēm, doties uz čučamuižu. Centāmies bērnu labāk lieku reizi mēģināt iemidzināt, nekā pārstimulēt.
3) Ejot gulēt, tika uzlikta viena konkrēta viņa sega, ar kuru tad nespēlējāmies ne kā citādi un izmantojām, kad ejam gulēt. Ejot gulēt arī pieklusinājām balsi un ja varēja arī gaismu, bet neradījām pilnīgu tumsu.
4) Pēc vannas vienmēr bija daži papildus atribūti kā nosusināšana, ieeļļošana. Bet beidzās ar iešanu gulēt, sākumā arī ņammu pēc vannas. Reizēm ar visu dvieli, reizēm jau saģērbušos uz nakti.
5) Uz nakti guļot tika vilkts nakts tērps. Visu laiku viens un tas pats, izņemot, ja sasmērējās un nepaspēja izmazgāties/izžūt. Un izaugot mainījās. Mums arī sākumā pārsvarā nakts tērps bija tikai pampers, jo istabā ne reti gaiss bija siltāks par 24 grādiem.
6) Pa nakti pampers tika mainīts ar kaku, turpat gultiņā, ar pēc iespējas mazāk sarunām, ļoti klusi un nevelkot neko garumā. Linda teica, ka čuru pa nakti nevajag mainīt, bet reizēm, kad bija nemiers, nomainot pamperi, kurā bija tikai čura, izdevās ātri mazuli nomierināt. Jau no kādiem 4 mēnešiem, ja kaka pa nakti nebija, tad pampers tika mainīts tikai no rīta.
7) Centāmies stāstīt, ka iesim gulēt, ko no viņa sagaidām. Kādas varētu būt viņa sajūtas - plakstiņi paliek smagi un aizkrīt. Lai ļaujas miedziņam. Kas notiks, kas pamodīsies, ko tad darīsim. Ka pēc gulēšanas būs atpūties, būs spēka.
Pēc Vitas Kalniņas vizītes mājās daudz labāk izpratām raksta par kreņķi būtību, atcerējos iepriekš stāstītās lietas no Vitas puses par raudāšanas uzklausīšanu. Atcerējos arī savu pieredzi, kad pāris gadu atpakaļ nokritu pa kāpnēm un tikai nedaudz sasitos. Cik ļoti man gribējās raudāt, vienkārši raudāt, pat negribēju, lai man kāds ko jautā, bet lai arī paliek pie manis un vienkārši ir man līdzās. Centos pēc iespējas ātrāk pateikt, ka man viss ir kārtībā, ka gribu lai man neko nejautā, liek mieru visādi citādi un lai paliek ar mani. Šo pieredzi reizēm cenšos atcerēties, kad Miķelis raud. Un pie sevis atkārtoju, ka es viņam palīdzu esot līdzās un ļaujot izraudāties. Jau diezgan agri knupi piedāvājām skaļi un pieliekot acu augstumā, lai Miķelis zin, ko var izvēlēties. Un tikai tad piestūmām pie lūpām, lai ja grib var paņemt. Tagad ir tā, ka ja ir gatavs nomierināties, tad beidz raudāt un paņem pats ar rociņām piedāvāto knupi.
Runāju arī par raudāšanu, jo manī ir radusies pārliecība, ka tas, ko mēģina panākt ar šūpošanos ir raudāšanas pārstāšana. Un atkārtojot kko atkal un atkal mēs iemācam veidu kā nomierināties. Un man arī šķiet svarīgi, ka mēs nomierināmies, kad esam gatavi nevis apspiežot savas izjūtas.
Lasot Vitas rakstu, radās pārliecība, ka ja bērnu laicīgi liks gulēs un nepārstimulēs (domāju, ka arī Linda par to mums stāstīja), tad bērnam pašā pietiks spēka aizmigt un nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi. Man patīk šūpuļdziesmas, bet mūsu gadījumā vismaz šobrīd, tās viņu ieinteresē, piesaista interesi un neļauj aizmigt. Šobrīd pats, kad viņam gribas, viņš padzied sev šūpuļdziesmu, pastāsta pasaku un iemieg. Reizēm vajag knupi, reizēm bez tā iztiek. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir sedziņa, tāpēc mums nav svarīgi būt vienā vietā, lai iemigtu. Ja esmu ļoti nepacietīga un gribu, lai iemieg, varu iedot (ja pats to kaut nedaudz vēlas) savu krūti, kā es saucu - miegazāles. Bet tas netiek pielietots regulāri. Esmu klāt. Pielieku rociņu pie viņa rociņas, sejiņas, pierītes. Ja varu, tad reizēm savu galviņu (Pēdējā laikā, tas ne reti nozīmē, ka Miķelis ieķersies man matos, tāpēc šo tagad izmantoju retāk). Ja 15 minūšu laikā neaizmiegam, tad gulēt negribam un ceļamies augšā. Tas gan nenozīmē, ka pēc 5, 15 minūtēm mēs atkal nevarētu varbūt doties gulēt, un šoreiz aizmigt.
Kādu laiciņu ap 3, 4 mēnešiem bija grūtības aiziet uz nakti gulēt. Pēc PEP mammas Kristīnes ieteikuma jau kādu laiciņu pildīju gulētiešanas kalendāru. Es gan teiktu, ka tajā vairāk tiek pierakstīta dienas gaita, ne tik ļoti gulēšana. Bet kādā dienā to pētīju un sapratu, ka vakaros gaidam, kad Miķelis pamodīsies un kad ir pamodies sakam - ejam gulēt. Tas tā smieklīgi sanāk - pamodos un jau jāiet gulēt. Bet šķita, ka viņš tik ātri iemieg, ka viņam būs grūti pārģērbties nakts drēbēs, kas redzēsim, ka nāk miedziņš.
Kad sapratu paradoksu, un, biju pārdomājusi to savā galvā, izlēmu pamēģināt pamanīt, ka Miķelis grib gulēt un tā vietā, lai pabeigtu kko iesāktu, uzreiz iet ģērbt uz nakti. Šķiet arī kāds veiksmīgs gadījums, kad izdevās mazo iemidzināt uz nakti tētiņam tāpat kā pa dienu, lika man palauzīt galvu, kas tad tai dienā bija atšķirīgāks no citām. Un izrādās, ka nemaz nav tik grūti ieģērbt mazuli nakts drēbēs, kad iet uz guļamistabu pat šķiet, ka ir vēl tāds dikti možs, bet kad ieliek gultiņā un pārvelk pāri sedziņu.. notiek brīnums un, apveļoties uz sānu, tiek aizvērtas arī actiņas..
Pirmais, ko ātri ievēroju un ko biju novērojusi pie citiem vecākiem, sadusmošanos, ka kāds kko skaļāk pasaka vai noiet garām, mazuļa midzināšanas vai gulēšanas laikā. Tā kā ieklausījāmies Miķelī un praktiski nedevām citiem cilvēkiem rokās, tad citu atruna - uzmodināsi, pats varēsi arī midzināt - mūsu gadījumā nestrādāja. Ātri sapratu, ka daudz vairāk par ārējo troksni sabijos pati nevis Miķelis, un no mana stresa, tad varbūt palika nemierīgāks. Dusmu vilnis, kas manī sacēlās, bija nevajadzīgs un traucēja mierinoši iemidzināt pamodušos mazuli atpakaļ. Un kas tad tik slikts notika? Nevaram visus trokšņus vienmēr izslēgt, un daži trokšņi, kas ir dzirdēti esot nomodā, varbūt pat miegā esot bija mierinoši un drošību apstiprinoši. Paliku pie pārliecības, ka, ja modīsies, modīsies. Ja kāds pieaugušais būtu iemidzis istabā, tad to arī nenestu uz citu istabu, bet censtos uzvesties klusāk, cik nu tas izdotos.. tāpat ar mazo. Pie tam Miķelis gulēja vidēji 45 minūtes. Ja pirmajā REM-miegā netika modināts, tad atlikušo laiku grūtāk pamodināms un 5 minūtes tur vai šur neko daudz neizteiktu. Pagulēs ilgāk pa nakti vai nākošajā gulēšanas reizē. Daudz smieklīgāk bija vērot, kā cilvēki centās izteikti klusi, bet ātri pārvietoties pa istabu, parasti radot daudz lielāku troksni, vismaz stresa vilni gan, kas nāca no viņiem pašiem. Un ne reti tiekot it kā "drošajā" zonā, sadarīja muļķības un radīja neparedzēti lielu troksni. :)
Kkā jau no paša sākuma, necentāmies Miķeli īpaši kratīt, šūpot tik nedaudz šušināt pie austiņas kā asintiņas, lai radīt sajūtu kā vēderā. Rakstu par mazā bēbīša lielo kreņķi (var lasīt iekš kastanis.org un lina.lv) lasījām n-reizes, lai nomierinātu sevi, lai radītu drošību sevī, ka spējam būt labākā mamma un tētis mūsu mazulim. Izmantojām rakstu, lai nomierinātu mazuli, kas parasti tiek veikts ar visām šīm šūpošanām un dziedāšanām utml. Un midzinājām Miķeli pārsvarā ar savu klātbūtni, savu pirkstiņu jeb zīšanu (pirmajos mēnešos nelietojām knupi, bet savu pirkstiņu) un mieru.
Galvenie rituāli, ko centāmies ievērot.
1) No rīta uzvelkam dienas drēbes, nomazgājamies, aprunājamies kā gājis pa nakti. Viss norisinājās uz lielā pārtinamā galdiņa, kas tika sameistarots ar tētiņa gādību. Ilgu laiku tas bija rituāls ar tētiņu. Un pirmajās reizēs bija pārsteigums sejā, kad no rītiem bija māmiņa.
2) Kad bija pavisam maziņš, centāmies pie pirmajām noguruma pazīmēm, doties uz čučamuižu. Centāmies bērnu labāk lieku reizi mēģināt iemidzināt, nekā pārstimulēt.
3) Ejot gulēt, tika uzlikta viena konkrēta viņa sega, ar kuru tad nespēlējāmies ne kā citādi un izmantojām, kad ejam gulēt. Ejot gulēt arī pieklusinājām balsi un ja varēja arī gaismu, bet neradījām pilnīgu tumsu.
4) Pēc vannas vienmēr bija daži papildus atribūti kā nosusināšana, ieeļļošana. Bet beidzās ar iešanu gulēt, sākumā arī ņammu pēc vannas. Reizēm ar visu dvieli, reizēm jau saģērbušos uz nakti.
5) Uz nakti guļot tika vilkts nakts tērps. Visu laiku viens un tas pats, izņemot, ja sasmērējās un nepaspēja izmazgāties/izžūt. Un izaugot mainījās. Mums arī sākumā pārsvarā nakts tērps bija tikai pampers, jo istabā ne reti gaiss bija siltāks par 24 grādiem.
6) Pa nakti pampers tika mainīts ar kaku, turpat gultiņā, ar pēc iespējas mazāk sarunām, ļoti klusi un nevelkot neko garumā. Linda teica, ka čuru pa nakti nevajag mainīt, bet reizēm, kad bija nemiers, nomainot pamperi, kurā bija tikai čura, izdevās ātri mazuli nomierināt. Jau no kādiem 4 mēnešiem, ja kaka pa nakti nebija, tad pampers tika mainīts tikai no rīta.
7) Centāmies stāstīt, ka iesim gulēt, ko no viņa sagaidām. Kādas varētu būt viņa sajūtas - plakstiņi paliek smagi un aizkrīt. Lai ļaujas miedziņam. Kas notiks, kas pamodīsies, ko tad darīsim. Ka pēc gulēšanas būs atpūties, būs spēka.
Pēc Vitas Kalniņas vizītes mājās daudz labāk izpratām raksta par kreņķi būtību, atcerējos iepriekš stāstītās lietas no Vitas puses par raudāšanas uzklausīšanu. Atcerējos arī savu pieredzi, kad pāris gadu atpakaļ nokritu pa kāpnēm un tikai nedaudz sasitos. Cik ļoti man gribējās raudāt, vienkārši raudāt, pat negribēju, lai man kāds ko jautā, bet lai arī paliek pie manis un vienkārši ir man līdzās. Centos pēc iespējas ātrāk pateikt, ka man viss ir kārtībā, ka gribu lai man neko nejautā, liek mieru visādi citādi un lai paliek ar mani. Šo pieredzi reizēm cenšos atcerēties, kad Miķelis raud. Un pie sevis atkārtoju, ka es viņam palīdzu esot līdzās un ļaujot izraudāties. Jau diezgan agri knupi piedāvājām skaļi un pieliekot acu augstumā, lai Miķelis zin, ko var izvēlēties. Un tikai tad piestūmām pie lūpām, lai ja grib var paņemt. Tagad ir tā, ka ja ir gatavs nomierināties, tad beidz raudāt un paņem pats ar rociņām piedāvāto knupi.
Runāju arī par raudāšanu, jo manī ir radusies pārliecība, ka tas, ko mēģina panākt ar šūpošanos ir raudāšanas pārstāšana. Un atkārtojot kko atkal un atkal mēs iemācam veidu kā nomierināties. Un man arī šķiet svarīgi, ka mēs nomierināmies, kad esam gatavi nevis apspiežot savas izjūtas.
Lasot Vitas rakstu, radās pārliecība, ka ja bērnu laicīgi liks gulēs un nepārstimulēs (domāju, ka arī Linda par to mums stāstīja), tad bērnam pašā pietiks spēka aizmigt un nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi. Man patīk šūpuļdziesmas, bet mūsu gadījumā vismaz šobrīd, tās viņu ieinteresē, piesaista interesi un neļauj aizmigt. Šobrīd pats, kad viņam gribas, viņš padzied sev šūpuļdziesmu, pastāsta pasaku un iemieg. Reizēm vajag knupi, reizēm bez tā iztiek. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir sedziņa, tāpēc mums nav svarīgi būt vienā vietā, lai iemigtu. Ja esmu ļoti nepacietīga un gribu, lai iemieg, varu iedot (ja pats to kaut nedaudz vēlas) savu krūti, kā es saucu - miegazāles. Bet tas netiek pielietots regulāri. Esmu klāt. Pielieku rociņu pie viņa rociņas, sejiņas, pierītes. Ja varu, tad reizēm savu galviņu (Pēdējā laikā, tas ne reti nozīmē, ka Miķelis ieķersies man matos, tāpēc šo tagad izmantoju retāk). Ja 15 minūšu laikā neaizmiegam, tad gulēt negribam un ceļamies augšā. Tas gan nenozīmē, ka pēc 5, 15 minūtēm mēs atkal nevarētu varbūt doties gulēt, un šoreiz aizmigt.
Kādu laiciņu ap 3, 4 mēnešiem bija grūtības aiziet uz nakti gulēt. Pēc PEP mammas Kristīnes ieteikuma jau kādu laiciņu pildīju gulētiešanas kalendāru. Es gan teiktu, ka tajā vairāk tiek pierakstīta dienas gaita, ne tik ļoti gulēšana. Bet kādā dienā to pētīju un sapratu, ka vakaros gaidam, kad Miķelis pamodīsies un kad ir pamodies sakam - ejam gulēt. Tas tā smieklīgi sanāk - pamodos un jau jāiet gulēt. Bet šķita, ka viņš tik ātri iemieg, ka viņam būs grūti pārģērbties nakts drēbēs, kas redzēsim, ka nāk miedziņš.
Kad sapratu paradoksu, un, biju pārdomājusi to savā galvā, izlēmu pamēģināt pamanīt, ka Miķelis grib gulēt un tā vietā, lai pabeigtu kko iesāktu, uzreiz iet ģērbt uz nakti. Šķiet arī kāds veiksmīgs gadījums, kad izdevās mazo iemidzināt uz nakti tētiņam tāpat kā pa dienu, lika man palauzīt galvu, kas tad tai dienā bija atšķirīgāks no citām. Un izrādās, ka nemaz nav tik grūti ieģērbt mazuli nakts drēbēs, kad iet uz guļamistabu pat šķiet, ka ir vēl tāds dikti možs, bet kad ieliek gultiņā un pārvelk pāri sedziņu.. notiek brīnums un, apveļoties uz sānu, tiek aizvērtas arī actiņas..
6. mēnesis
Strauji iesoļojam jau 7. mēnesī. Eh, kā laiks skrien. :) Burtiski vēl nē, un arī rāpot vēl nerāpojam. Ko es saskatu kā sasniegumu, nelaužam savus kaulus un gaidam, kad tie būs gatavi.
Šī mēneša vidū sākās dibena celšana. Parasti smējos, ka tad Miķelis izskatās pēc gliemeža :) Dibentiņš izskatījās kā mājiņa. Dibentiņa celšanas sākumā, mēģinot kājiņas padabūt zem sevis, kustējās nedaudz atpakaļ. Pēc tam atpakaļ izdevās tikt arī atsperoties ar rokām. Tā gāja ātrāk, un bija brīžiem, kad nedusmojās, ka nevar tikt uz priekšu, priecīgs airējās atpakaļ un krietni pārvietojās pa telpu. Interesanti bija brīži, kad piepaceļ dibentiņu, tad tāda kā pauzīte, treniņš noturēt šo pozīciju/pozu un atlaižamies.. atpakaļ sākotnējā pozīcijā.. kas bija dibeniņu uz vēderu un neliela atstutēšanās uz rociņām. Laikam viss jaunais tiek apgūts visai ātri, jo drīz vien iestājās pauze un nekustējās īsti vairs ne no vietas.
Vienā jaukā dienā (aptuveni trīs dienu garumā) mēlīte izdomāja, ka tai jāiepēta pasaule. Un bieži un ilgi dzīvojās ārā no mutītes, it kā arī apakšējos zobus pētīja. Pareizāk sakot, apakšējo smaganu, jo zobi nebija un nav joprojām, lai arī mēlītes šaudīšanās un varbūt citu pazīmju pievilkšana aiz matiem, lika domāt, ka zobiņi ir ceļa jūtīs. Un tik pat nemanāmi kā sākās, tā pazuda mazās mēlītes šaudīšanās. Un pēc laika parādījās runāšana un pirkstiņu braucīšana pa lūpiņām. Māmiņa un tētītis laikam samācīja, tikai vēl nemāk to darīt ar vienu pirkstu, bet ar visu plaukstiņu. :)
Kad atpakaļ gaita bija apgūta, uzdevums bija kkā nokļūt uz priekšu, jo mantas priekšā kārdināja daudz vairāk nekā mantas sānos vai aizmugurē. Kad bija skaidrs, ka ar pamatīgu kāju kustināšanu jeb kulšana pa gaisu uz priekšu netikt, vajadzēja izdomāt jaunu stratēģiju. Tika likta lietā nospriegotās pēdas pozīcija. Saveļamies gliemezītī un tad ar pēdu atsperamies (drīzāk atspiežamies), lai nedaudz, nedaudz pastieptos uz priekšu. Pēc šādas pozīcijas ieņemšanas viss ķermenis maksimāli tika pozicionēts uz priekšu un izstieptā rociņa varēja piekļūt pie kārotās mantas.
Šķita tik daudz lietu, ko sagremot, tik daudz iespaidu, ko apstrādāt.. Un tad Miķelis pārsteidza māmiņu un tētiņu, un savā pusgada jubilejā sāka pārvietoties uz priekšu kā tāds maziņš partizāniņš. Saliektām rociņām, atbalstoties, devās izzināt plašo pasauli arī uz priekšu. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad nākošajā dienā tās nebija dažas mazas kustības, bet pamatīga pārvietošanās it kā būtu to jau krietnu laiciņu pratis un trenējies.
Pirms sāka līst uz priekšu notika maziņš notikums. Uz īsu, īsu brīsniņu krūtis, dibens un viss ķermenītis pacēlās un palika uz rociņām un celīšiem :). Nešķita, ka tas varētu būt reāli, jo pamanīju to tikai tāpēc, ka pēkšņi no vēder apakšas iespīdēja gaisma. Atcerējos to, kad šodien atkal redzēju šādu darbību, tikai uz ilgāku laiciņu.
Reizēm mazo cilvēciņu mērķtiecība ir tik stipra un apbrīnojama. Viņi var vienu un to pašu metodi izmantot vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka varbūt ar šo reizi tomēr izdosies tikt pie kārotā. Un tad, kad tomēr neizdodas, pamēģināt ko citu, protams, vairākas reizes. Kad tā pieviļ, atkal atgriezties pie iepriekšējās..
Un vislielākais siltums sirsniņā ielīst, kad mazulis viegli iesmejas, vai uztaisa savu lielo, sirsnīgo smaidu. Tad aizmirstas viss nogurums, kreņķi, kaulos ielīst nedaudz spēka un dzīves prieka. Ļaujoties šai sajūtai un katru dienu vismaz 10 minūtes pa 100% veltot laiku savam mazulim, iegūstam gan laimīgāku māmiņu un tētiņu, gan laimīgāku mazuli.
Cilvēki no malas novērojuši, ka Miķelim ir izteikta sejas mīmika, tad jau PEP mammas Kristīnes regulārie ieteikumi par dzīvo sejas taisīšanu, kad runā ar Miķeli ir palīdzējuši viņam saprast sejas muskuļu darbību.
Atkal un atkal secinu, ka pievēršoties mazulim laicīgi (nevis uzreiz reaģējot, bet uzreiz veltot uzmanību vērojot) var labāk saprast mazuļa vajadzības un tās labāk apmierināt. Nav mulsinošais jautājums, kas Tev tagad notika, kāpēc esi bēdīgs, jo esi jau redzējis lielu daļu, kā mazulis līdz bēdai nonācis.
Parādījušās izteiktas grūtības saģērbt Miķeli uz pārtinamā galda, jo praktiski kā tur nokļūst, tā apveļas uz vēdera. Pašlaik izmantoju man ne visai tīkamu metodi. Tā kā ne visai mīlam velties uz kreiso pusi, tad tajā pusē ieinteresēju ar mitro salvešu paku. Un, kamēr tā tiek pētīta, Miķelis mierīgi guļ uz muguriņas. Tajā laikā arī cenšos vairāk pievēst uzmanības ģērbšanās procesam. Diemžēl man ne visai patīk daudz un dikti vāvuļot par to ko tajā brīdī daru, tāpēc man stāstīšana, ko daram, apnika jau pirmajās nedēļās. Bet centos stāstīt arī vēlāk, bet krietni daudz ko izlaižot. Centos pieturēties pie principa, nestāstu jau tukšai vietai, bet mazulim. Centos pirms pacelšanas vai darbības maiņas, par to pastāstīt, reizēm atcerējos, ka jāpagaida, lai redzētu mazuļa reakciju. Ko uzzināju vēlāk, un līdz ar to mazāk darīju, bet būtu vēlējusies darīt vairāk. Uzzināju, ka mazulim ne tikai jāstāsta, bet arī jāiesaista ģērbšanas procesā. Jāņem, cik ļauj, viņa rociņa un kopā jāvelk nost zeķes. Kājiņas jāpieliec tuvāk sejiņai, lai redz kādas darbības notiek. Jo kājas parastajā pozā ir pārāk tālas un atrodas kkur zemē, ko nevar lāga redzēt. Domāju, ka ja tā būtu darījusi - biežāk kopīgu ģērbšanos, un vairāk runāšanu ar Miķeli nevis runāšanu kā tādu, tad tagad būtu vieglāk saģērbt, būtu vairāk ieinteresēts pašā ģērbšanas procesā. Tagad lietas, ko varu veikt savā klēpī, Miķelim esot pusguļus, cenšos darīt klēpī, ja savādāk nesanāk. Lietas, kuras šķita, ka nevar izdarīt Miķelim esot uz punča, tiek izdarītas kaut daļēji viņam esot uz punča, un tad tikai piefiksētas uzveļot atkal uz muguras. Piemēram, autiņbiksīte tiek uzlikta it kā pilnībā esot uz vēdera, bet uz muguras tikai tiek pārsprausti vēlreiz klipši un sakārtota bikse pie kājiņām.
Mantra, kas laikam jāuzraksta uz sienas pie pārtinamā galdiņa, ir "Ar bērnu nevajag cīnīties, vajag ieklausīties viņa vajadzībās, spējās un darboties to ietvaros". Pajautāt sev, vai tieši šī darbība, ko cenšos izdarīt ir nepieciešams izdarīt tieši šai brīdī, vai var izdarīt arī 5 minūtes vēlāk? Piemēram, aiztaisīt visas apģērba pogas. Varbūt bērns nav spējīgs šobrīd koncentrēties uz pārējo pogu aiztaisīšanas. Mēģinot tās aiztaisīt, pats kļūsti aizkaitināts, jo vajadzēs piepūlēties, lai to izdarītu. Un mazulis nebūs apmierināts, jo vajadzēs koncentrēties kādai citai lietai - dalīt uzmanību. Ļaujot bērnam padzīvoties un pēc tam pienākt pie viņa un aprunāties, vai varam aiztaisīt pogas tagad, kad, piemēram, bērns ir dabūjis kāroto lietu, bērns būs mierīgs, jo savu vajadzību izpildījis un spēj koncentrēties pogu aiztaisīšanai. Savukārt pats esi mierīgāks, jo nejūti nepārtrauktu pretestību savām darbībām. Jāatceras, ka arī mēs paši vairumā gadījumu nedaram lietas, kas mums tajā brīdī neinteresē, bet ja daram, tad ar lielu piespiešanos. Vai tiešām gribam bēram iemācīt, ka ģērbties prasa lielu piespiešanos?
Šī mēneša vidū sākās dibena celšana. Parasti smējos, ka tad Miķelis izskatās pēc gliemeža :) Dibentiņš izskatījās kā mājiņa. Dibentiņa celšanas sākumā, mēģinot kājiņas padabūt zem sevis, kustējās nedaudz atpakaļ. Pēc tam atpakaļ izdevās tikt arī atsperoties ar rokām. Tā gāja ātrāk, un bija brīžiem, kad nedusmojās, ka nevar tikt uz priekšu, priecīgs airējās atpakaļ un krietni pārvietojās pa telpu. Interesanti bija brīži, kad piepaceļ dibentiņu, tad tāda kā pauzīte, treniņš noturēt šo pozīciju/pozu un atlaižamies.. atpakaļ sākotnējā pozīcijā.. kas bija dibeniņu uz vēderu un neliela atstutēšanās uz rociņām. Laikam viss jaunais tiek apgūts visai ātri, jo drīz vien iestājās pauze un nekustējās īsti vairs ne no vietas.
Vienā jaukā dienā (aptuveni trīs dienu garumā) mēlīte izdomāja, ka tai jāiepēta pasaule. Un bieži un ilgi dzīvojās ārā no mutītes, it kā arī apakšējos zobus pētīja. Pareizāk sakot, apakšējo smaganu, jo zobi nebija un nav joprojām, lai arī mēlītes šaudīšanās un varbūt citu pazīmju pievilkšana aiz matiem, lika domāt, ka zobiņi ir ceļa jūtīs. Un tik pat nemanāmi kā sākās, tā pazuda mazās mēlītes šaudīšanās. Un pēc laika parādījās runāšana un pirkstiņu braucīšana pa lūpiņām. Māmiņa un tētītis laikam samācīja, tikai vēl nemāk to darīt ar vienu pirkstu, bet ar visu plaukstiņu. :)
Kad atpakaļ gaita bija apgūta, uzdevums bija kkā nokļūt uz priekšu, jo mantas priekšā kārdināja daudz vairāk nekā mantas sānos vai aizmugurē. Kad bija skaidrs, ka ar pamatīgu kāju kustināšanu jeb kulšana pa gaisu uz priekšu netikt, vajadzēja izdomāt jaunu stratēģiju. Tika likta lietā nospriegotās pēdas pozīcija. Saveļamies gliemezītī un tad ar pēdu atsperamies (drīzāk atspiežamies), lai nedaudz, nedaudz pastieptos uz priekšu. Pēc šādas pozīcijas ieņemšanas viss ķermenis maksimāli tika pozicionēts uz priekšu un izstieptā rociņa varēja piekļūt pie kārotās mantas.
Šķita tik daudz lietu, ko sagremot, tik daudz iespaidu, ko apstrādāt.. Un tad Miķelis pārsteidza māmiņu un tētiņu, un savā pusgada jubilejā sāka pārvietoties uz priekšu kā tāds maziņš partizāniņš. Saliektām rociņām, atbalstoties, devās izzināt plašo pasauli arī uz priekšu. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad nākošajā dienā tās nebija dažas mazas kustības, bet pamatīga pārvietošanās it kā būtu to jau krietnu laiciņu pratis un trenējies.
Pirms sāka līst uz priekšu notika maziņš notikums. Uz īsu, īsu brīsniņu krūtis, dibens un viss ķermenītis pacēlās un palika uz rociņām un celīšiem :). Nešķita, ka tas varētu būt reāli, jo pamanīju to tikai tāpēc, ka pēkšņi no vēder apakšas iespīdēja gaisma. Atcerējos to, kad šodien atkal redzēju šādu darbību, tikai uz ilgāku laiciņu.
Reizēm mazo cilvēciņu mērķtiecība ir tik stipra un apbrīnojama. Viņi var vienu un to pašu metodi izmantot vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka varbūt ar šo reizi tomēr izdosies tikt pie kārotā. Un tad, kad tomēr neizdodas, pamēģināt ko citu, protams, vairākas reizes. Kad tā pieviļ, atkal atgriezties pie iepriekšējās..
Un vislielākais siltums sirsniņā ielīst, kad mazulis viegli iesmejas, vai uztaisa savu lielo, sirsnīgo smaidu. Tad aizmirstas viss nogurums, kreņķi, kaulos ielīst nedaudz spēka un dzīves prieka. Ļaujoties šai sajūtai un katru dienu vismaz 10 minūtes pa 100% veltot laiku savam mazulim, iegūstam gan laimīgāku māmiņu un tētiņu, gan laimīgāku mazuli.
Cilvēki no malas novērojuši, ka Miķelim ir izteikta sejas mīmika, tad jau PEP mammas Kristīnes regulārie ieteikumi par dzīvo sejas taisīšanu, kad runā ar Miķeli ir palīdzējuši viņam saprast sejas muskuļu darbību.
Atkal un atkal secinu, ka pievēršoties mazulim laicīgi (nevis uzreiz reaģējot, bet uzreiz veltot uzmanību vērojot) var labāk saprast mazuļa vajadzības un tās labāk apmierināt. Nav mulsinošais jautājums, kas Tev tagad notika, kāpēc esi bēdīgs, jo esi jau redzējis lielu daļu, kā mazulis līdz bēdai nonācis.
Parādījušās izteiktas grūtības saģērbt Miķeli uz pārtinamā galda, jo praktiski kā tur nokļūst, tā apveļas uz vēdera. Pašlaik izmantoju man ne visai tīkamu metodi. Tā kā ne visai mīlam velties uz kreiso pusi, tad tajā pusē ieinteresēju ar mitro salvešu paku. Un, kamēr tā tiek pētīta, Miķelis mierīgi guļ uz muguriņas. Tajā laikā arī cenšos vairāk pievēst uzmanības ģērbšanās procesam. Diemžēl man ne visai patīk daudz un dikti vāvuļot par to ko tajā brīdī daru, tāpēc man stāstīšana, ko daram, apnika jau pirmajās nedēļās. Bet centos stāstīt arī vēlāk, bet krietni daudz ko izlaižot. Centos pieturēties pie principa, nestāstu jau tukšai vietai, bet mazulim. Centos pirms pacelšanas vai darbības maiņas, par to pastāstīt, reizēm atcerējos, ka jāpagaida, lai redzētu mazuļa reakciju. Ko uzzināju vēlāk, un līdz ar to mazāk darīju, bet būtu vēlējusies darīt vairāk. Uzzināju, ka mazulim ne tikai jāstāsta, bet arī jāiesaista ģērbšanas procesā. Jāņem, cik ļauj, viņa rociņa un kopā jāvelk nost zeķes. Kājiņas jāpieliec tuvāk sejiņai, lai redz kādas darbības notiek. Jo kājas parastajā pozā ir pārāk tālas un atrodas kkur zemē, ko nevar lāga redzēt. Domāju, ka ja tā būtu darījusi - biežāk kopīgu ģērbšanos, un vairāk runāšanu ar Miķeli nevis runāšanu kā tādu, tad tagad būtu vieglāk saģērbt, būtu vairāk ieinteresēts pašā ģērbšanas procesā. Tagad lietas, ko varu veikt savā klēpī, Miķelim esot pusguļus, cenšos darīt klēpī, ja savādāk nesanāk. Lietas, kuras šķita, ka nevar izdarīt Miķelim esot uz punča, tiek izdarītas kaut daļēji viņam esot uz punča, un tad tikai piefiksētas uzveļot atkal uz muguras. Piemēram, autiņbiksīte tiek uzlikta it kā pilnībā esot uz vēdera, bet uz muguras tikai tiek pārsprausti vēlreiz klipši un sakārtota bikse pie kājiņām.
Mantra, kas laikam jāuzraksta uz sienas pie pārtinamā galdiņa, ir "Ar bērnu nevajag cīnīties, vajag ieklausīties viņa vajadzībās, spējās un darboties to ietvaros". Pajautāt sev, vai tieši šī darbība, ko cenšos izdarīt ir nepieciešams izdarīt tieši šai brīdī, vai var izdarīt arī 5 minūtes vēlāk? Piemēram, aiztaisīt visas apģērba pogas. Varbūt bērns nav spējīgs šobrīd koncentrēties uz pārējo pogu aiztaisīšanas. Mēģinot tās aiztaisīt, pats kļūsti aizkaitināts, jo vajadzēs piepūlēties, lai to izdarītu. Un mazulis nebūs apmierināts, jo vajadzēs koncentrēties kādai citai lietai - dalīt uzmanību. Ļaujot bērnam padzīvoties un pēc tam pienākt pie viņa un aprunāties, vai varam aiztaisīt pogas tagad, kad, piemēram, bērns ir dabūjis kāroto lietu, bērns būs mierīgs, jo savu vajadzību izpildījis un spēj koncentrēties pogu aiztaisīšanai. Savukārt pats esi mierīgāks, jo nejūti nepārtrauktu pretestību savām darbībām. Jāatceras, ka arī mēs paši vairumā gadījumu nedaram lietas, kas mums tajā brīdī neinteresē, bet ja daram, tad ar lielu piespiešanos. Vai tiešām gribam bēram iemācīt, ka ģērbties prasa lielu piespiešanos?
trešdiena, 2012. gada 8. februāris
Knupīštermometri jeb Termoknupīši
Pirms iegādājos termoknupīti un to izmēģināju, likās, ka tas ir ideālākais termometrs kāds varētu būt.. mazais taču ņem knupīti un sūkā.. un, ja pa to laiku tiek izmērīta temperatūra - ideāli.. bet, protams, ka tā nebija..
Bet nu visu pēc kārtas.. izmēģināju termoknupīti- Janosch by beurer modeli JFT 20..
Lai arī nekur īsti neatradu, ražots Vācijā, vismaz firma ir no Vācijas. Pirmais, ko instrukcijā meklēju bija, cik precīzs ir termometrs. Biju dzirdējusi, ka ir daži ar grāda precizitāti, kas gandrīz nepasaka neko.. Ar šo ir interesanti, citēju "Mērījuma precizitāte: +/- 0.1 grāds rezervuārā ar ūdeni no 35 grādiem līdz 42 grādiem apkārtējās vides temperatūrā 22 grādi". Jauki, bet tur ir vēl teikums, citēju "Noteiktos apstākļos termometra-knupīša rādījumi var atšķirties no faktiskās bērna ķermeņa temperatūras (par 0.3-1 grādam)." Tātad ļoti iespējams, ka rādījums būs ļoti neprecīzs, it īpaši, ja bērns elpos caur muti, un arī raudāt bērnam nevajadzētu. Man gan šķiet, ka tieši raudāt bērns varētu, ja tam ir temperatūra, un tieši tādā situācijā visvairāk gribas zināt kāda ir temperatūra.. Vēl, kas likās aizdomīgi, ka knupīti mutē nepārtraukti jānotur 5 minūtes.
Kā jau pie jaunas lietas, gribējās to izmēģināt. Pie reizes sapratīsim, cik tad ir temperatūra un tā. Pirmā reize mums un mazajam aiziet diezgan mierīgi. Skaidrs paliek, ka 5 minūtes nepārtraukti sūkāt knupīti, ir ļoti ilgs laiks. Aizdomājos arī, ka nereti knupīša gala forma ir būtiska, ka mazais parasti ņem viena veida knupīšus, un nekur pat nebija parādīts kāds tad īsti ir knupīša gals. Kaut arī mēs ikdienā lietojam knupīti ar savādāku galu, nekādus lielos protestus tai virzienā nemanīju. Un vēl tak ir lateksa vai silikona reizēm svarīgi.. Arī mājas lapā skatoties nav dažādu variantu knupja galu un materiālu.
Uztaisījām potes un radās vēlme tiešām zināt, cik tad mazajam temperatūra, jo likās tāds kā sasvīdis un nemierīgs. Un saskāros ar to, ka mazajam to knupi dabūt mutē nemaz nav tik viegli, kur vēl noturēt to tajā uz 5 minūtēm.. mēlīti kūļāt, kūļāja knupi laukā un (neuzņēmu) šķiet maksimums 2 minūtes var noturēt knupi mutē, kad mazais raud. Cīnījos, lūdzos, biju izmisumā.. līdz sapratu, ka nekas jau nemainīsies, ja uzzināšu, cik viņam ir temperatūra tagad vai vēlāk, un liku termoknupīti malā. Aprunājāmies, nomierinājāmies varbūt arī uzēdām un laidāmies jau miegā, kad nolēmu pamēģināt vēlreiz. Knupi noturēt mutē izdevās, kad jau acis ļoti krita ciet uz miegu, bet vēl nečučēja. Par laimi nezinu kāds mazais ir tad, kad viņam ir augsta temperatūra, kad to tiešām būtu svarīgi zināt, bet šķiet, ka mierīgi aizmigt un čučēt, lai iedotu viņam izmērīt termoknupīti - nedomāju. Mazajam starpcitu ir 5 mēneši. Varbūt +/- citā vecumā ar to visu ir savādāk, bet nedomāju, ka daudz atšķirīgāk. Nav mazajam viegli vienā pozā, vai ar kko vienu mutē pabūt 5 minūtes pēc kārtas.
Interesanti ir termometra tīrīšana, esot jālieto kkāds dezinfekcijas līdzeklis. Droši vien aptiekās zinās, ko vairāk, bet es cenšos pēc iespējas ātrāk vienkārši noskalot ar siltu/karstu ūdeni. Nav arī minēts cik ilgi var lietot vienu termometru. Knupīši piemēram ir jāmaina ik pēc 1-2 mēnešiem. Ja termometrs ir līdzīgas struktūras, tad arī laikam jāmaina būtu ik pēc kāda laika. Kāda? Tas gan nav minēts instrukcijās. Lasīju kādā citā sakarā, ka higiēnas preces nav ieteicams lietot ilgāk par 12 mēnešiem.
Vēl kādā no reizēm izdevās iedot paspēlēties ar savu roku un padziedāt dziesmiņas, kas novērsa mazā rociņas no mēģinājumiem izņemt termoknupīti. Kas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka nevajag novērst bērnam uzmanību no tā, ko ar viņu dara. Un arī nenovērsa no situācijām, kad mute bija plati vaļā no pārsteiguma vai kā savādāk un termoknupīts vairs nebija mutes siltuma apņemts vai vienkārši izkrita, jo to vairs neturēja.
Pāršķirstīju 2012. gada janvāra "Mans Mazais" un atcerējos/atkal ieraudzīju, ka tajā bija termometru ieteikumi. Nebija man svarīgo 2 lietu - laiks un precizitāte katram. Nemaz nerunāsim par kaut kādu vairāku izpēti ar tiešām mazu bērnu, kur tad arī parādītos interesantas atšķirības nevis pliki fakti no aprakstiem. Aizdomājos, ka arī katrs veids ir jāpalieto kādu laiciņu - vismaz nedēļu. Un varbūt pēc kāda laiciņa vēlreiz jāpamēģina - atklātos kāda iepriekš neredzēta šķautne.
Raksts atgādināja arī, ka domāju, ka varēšu termoknupīti atļaut viņam sūkāt, kamēr pats izvēlēsies to izmest. Bet instrukcijā rakstīts, ka jāņem ārā pēc pīkstieniem un nav jāļauj to bez vajadzības zīst. Un tad man uz to midzināšanu sanāk ņemt ārā un likt iekšā atkal citu knupīti..
Var izmērīt arī kamēr mazais guļ.. sākumā gan neparko negribēja vērt vaļā mutīti.. var arī pamosties no nepārtrauktā signāla, kad ir gatavs.. to nevar izslēgt un tad paskatīties mērījumu.. vispirms jāpaskatās un tad var izslēgt..
Cena - pirkts Rimi uz nelielām atlaidēm - 6.49Ls
Mani ieteikumi ražotājiem - samaziniet laiku līdz minūtei maksimums divām. Ja vien iespējams, ļaujiet pateikt, ka tagad knupis ir ārā no mutes un iepauzēt mērījumus. Tādā veidā pēdējā minūtē izrauts termometrs neapstāsies pie 36.0 un nebūs jāsāk viss no sākuma.. Iespējams vajag arī dažādu materiālu un knupju galus. Iespēju izslēgt skaņu, kā pasakot, jā dzirdēju Tevi, un tad nolasīt mērījumu klusumā un bez stresa, ka tā skaņa var uzmodināt vai kā savādāk traucēt mazajam.
Secinājums - Meklēju vēl savu ideālo bērnu termometru, kura mērīšanas precizitāte būtu pietiekama un laiks atbilstošs bērna būtībai. Otreiz vairs termoknupīti nemēģināšu - grūti noturēt vietā un no higiēnas viedokļa varētu būt pārāk bieži jāmaina. Mērīšanas iespējama pa lielam, kad mazais guļ.
Ja kādam kādreiz ir nepieciešamība. Tad šeit ir termoknupīša instrukcija.
Bet nu visu pēc kārtas.. izmēģināju termoknupīti- Janosch by beurer modeli JFT 20..
 |
| Janosch by beurer modelis JFT 20 Foto : beurer.com |
Lai arī nekur īsti neatradu, ražots Vācijā, vismaz firma ir no Vācijas. Pirmais, ko instrukcijā meklēju bija, cik precīzs ir termometrs. Biju dzirdējusi, ka ir daži ar grāda precizitāti, kas gandrīz nepasaka neko.. Ar šo ir interesanti, citēju "Mērījuma precizitāte: +/- 0.1 grāds rezervuārā ar ūdeni no 35 grādiem līdz 42 grādiem apkārtējās vides temperatūrā 22 grādi". Jauki, bet tur ir vēl teikums, citēju "Noteiktos apstākļos termometra-knupīša rādījumi var atšķirties no faktiskās bērna ķermeņa temperatūras (par 0.3-1 grādam)." Tātad ļoti iespējams, ka rādījums būs ļoti neprecīzs, it īpaši, ja bērns elpos caur muti, un arī raudāt bērnam nevajadzētu. Man gan šķiet, ka tieši raudāt bērns varētu, ja tam ir temperatūra, un tieši tādā situācijā visvairāk gribas zināt kāda ir temperatūra.. Vēl, kas likās aizdomīgi, ka knupīti mutē nepārtraukti jānotur 5 minūtes.
Kā jau pie jaunas lietas, gribējās to izmēģināt. Pie reizes sapratīsim, cik tad ir temperatūra un tā. Pirmā reize mums un mazajam aiziet diezgan mierīgi. Skaidrs paliek, ka 5 minūtes nepārtraukti sūkāt knupīti, ir ļoti ilgs laiks. Aizdomājos arī, ka nereti knupīša gala forma ir būtiska, ka mazais parasti ņem viena veida knupīšus, un nekur pat nebija parādīts kāds tad īsti ir knupīša gals. Kaut arī mēs ikdienā lietojam knupīti ar savādāku galu, nekādus lielos protestus tai virzienā nemanīju. Un vēl tak ir lateksa vai silikona reizēm svarīgi.. Arī mājas lapā skatoties nav dažādu variantu knupja galu un materiālu.
 |
| Aptuveni šāds un silikona ir termoknupīša knupja gals Foto : sophiethegiraffe.eu |
Uztaisījām potes un radās vēlme tiešām zināt, cik tad mazajam temperatūra, jo likās tāds kā sasvīdis un nemierīgs. Un saskāros ar to, ka mazajam to knupi dabūt mutē nemaz nav tik viegli, kur vēl noturēt to tajā uz 5 minūtēm.. mēlīti kūļāt, kūļāja knupi laukā un (neuzņēmu) šķiet maksimums 2 minūtes var noturēt knupi mutē, kad mazais raud. Cīnījos, lūdzos, biju izmisumā.. līdz sapratu, ka nekas jau nemainīsies, ja uzzināšu, cik viņam ir temperatūra tagad vai vēlāk, un liku termoknupīti malā. Aprunājāmies, nomierinājāmies varbūt arī uzēdām un laidāmies jau miegā, kad nolēmu pamēģināt vēlreiz. Knupi noturēt mutē izdevās, kad jau acis ļoti krita ciet uz miegu, bet vēl nečučēja. Par laimi nezinu kāds mazais ir tad, kad viņam ir augsta temperatūra, kad to tiešām būtu svarīgi zināt, bet šķiet, ka mierīgi aizmigt un čučēt, lai iedotu viņam izmērīt termoknupīti - nedomāju. Mazajam starpcitu ir 5 mēneši. Varbūt +/- citā vecumā ar to visu ir savādāk, bet nedomāju, ka daudz atšķirīgāk. Nav mazajam viegli vienā pozā, vai ar kko vienu mutē pabūt 5 minūtes pēc kārtas.
Interesanti ir termometra tīrīšana, esot jālieto kkāds dezinfekcijas līdzeklis. Droši vien aptiekās zinās, ko vairāk, bet es cenšos pēc iespējas ātrāk vienkārši noskalot ar siltu/karstu ūdeni. Nav arī minēts cik ilgi var lietot vienu termometru. Knupīši piemēram ir jāmaina ik pēc 1-2 mēnešiem. Ja termometrs ir līdzīgas struktūras, tad arī laikam jāmaina būtu ik pēc kāda laika. Kāda? Tas gan nav minēts instrukcijās. Lasīju kādā citā sakarā, ka higiēnas preces nav ieteicams lietot ilgāk par 12 mēnešiem.
Vēl kādā no reizēm izdevās iedot paspēlēties ar savu roku un padziedāt dziesmiņas, kas novērsa mazā rociņas no mēģinājumiem izņemt termoknupīti. Kas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka nevajag novērst bērnam uzmanību no tā, ko ar viņu dara. Un arī nenovērsa no situācijām, kad mute bija plati vaļā no pārsteiguma vai kā savādāk un termoknupīts vairs nebija mutes siltuma apņemts vai vienkārši izkrita, jo to vairs neturēja.
Pāršķirstīju 2012. gada janvāra "Mans Mazais" un atcerējos/atkal ieraudzīju, ka tajā bija termometru ieteikumi. Nebija man svarīgo 2 lietu - laiks un precizitāte katram. Nemaz nerunāsim par kaut kādu vairāku izpēti ar tiešām mazu bērnu, kur tad arī parādītos interesantas atšķirības nevis pliki fakti no aprakstiem. Aizdomājos, ka arī katrs veids ir jāpalieto kādu laiciņu - vismaz nedēļu. Un varbūt pēc kāda laiciņa vēlreiz jāpamēģina - atklātos kāda iepriekš neredzēta šķautne.
Raksts atgādināja arī, ka domāju, ka varēšu termoknupīti atļaut viņam sūkāt, kamēr pats izvēlēsies to izmest. Bet instrukcijā rakstīts, ka jāņem ārā pēc pīkstieniem un nav jāļauj to bez vajadzības zīst. Un tad man uz to midzināšanu sanāk ņemt ārā un likt iekšā atkal citu knupīti..
Var izmērīt arī kamēr mazais guļ.. sākumā gan neparko negribēja vērt vaļā mutīti.. var arī pamosties no nepārtrauktā signāla, kad ir gatavs.. to nevar izslēgt un tad paskatīties mērījumu.. vispirms jāpaskatās un tad var izslēgt..
Cena - pirkts Rimi uz nelielām atlaidēm - 6.49Ls
Mani ieteikumi ražotājiem - samaziniet laiku līdz minūtei maksimums divām. Ja vien iespējams, ļaujiet pateikt, ka tagad knupis ir ārā no mutes un iepauzēt mērījumus. Tādā veidā pēdējā minūtē izrauts termometrs neapstāsies pie 36.0 un nebūs jāsāk viss no sākuma.. Iespējams vajag arī dažādu materiālu un knupju galus. Iespēju izslēgt skaņu, kā pasakot, jā dzirdēju Tevi, un tad nolasīt mērījumu klusumā un bez stresa, ka tā skaņa var uzmodināt vai kā savādāk traucēt mazajam.
Secinājums - Meklēju vēl savu ideālo bērnu termometru, kura mērīšanas precizitāte būtu pietiekama un laiks atbilstošs bērna būtībai. Otreiz vairs termoknupīti nemēģināšu - grūti noturēt vietā un no higiēnas viedokļa varētu būt pārāk bieži jāmaina. Mērīšanas iespējama pa lielam, kad mazais guļ.
 |
| Instrukcija |
otrdiena, 2012. gada 7. februāris
Atziņas par mazuli un caur mazuli un komentāri par mazuli
mazulis sevi spogulī neatpazīst, bet kā ir ar mammu?
un vienā jaukā dienā mazulis sāka pārvietoties.. mantas uzmanās!
Ja vien mēs parēķinātu cik daudz laika veltam 100% bērnam, mēs saprastu, kāpēc viņš sauc pēc uzmanības..
Dalīta bēda esot pus bēda, tad kāpēc mēs saviem mazajiem neļaujam dalīties?
lielas uzticības un mīlestības acis.. un milzīgs smaids par Tavu skatu vien.. iedvesmojoši
viņš to apraka.. tik ļoti tiecās pēc tā, bet beigās apraka segā..
Rotaļlietu karuseli virs mazuļa gultas var pielīdzināt TV. Guli un skaties kā attēli mainās acu priekšā.
neviena diena nav vienāda, kad mājās ir bērns.. :)
Nevis Ideāls, bet pietiekami labs.. un tagad to atkārtot 10x dienā..
kad beigsies tās aukstās dušas sajūta, sastopot ar medicīnu saistītus cilvēkus, kuriem ir savādāks viedoklis nekā man..
Audzinot bērnus, tērē divreiz mazāk naudas un divreiz vairāk laika. [O.Harness]
Rituālus vajag ne tikai bērniem, bet arī mammām, lai labāk justos ik dienu :)
un vienā jaukā dienā mazulis sāka pārvietoties.. mantas uzmanās!
Ja vien mēs parēķinātu cik daudz laika veltam 100% bērnam, mēs saprastu, kāpēc viņš sauc pēc uzmanības..
Dalīta bēda esot pus bēda, tad kāpēc mēs saviem mazajiem neļaujam dalīties?
lielas uzticības un mīlestības acis.. un milzīgs smaids par Tavu skatu vien.. iedvesmojoši
viņš to apraka.. tik ļoti tiecās pēc tā, bet beigās apraka segā..
Rotaļlietu karuseli virs mazuļa gultas var pielīdzināt TV. Guli un skaties kā attēli mainās acu priekšā.
neviena diena nav vienāda, kad mājās ir bērns.. :)
Nevis Ideāls, bet pietiekami labs.. un tagad to atkārtot 10x dienā..
kad beigsies tās aukstās dušas sajūta, sastopot ar medicīnu saistītus cilvēkus, kuriem ir savādāks viedoklis nekā man..
Audzinot bērnus, tērē divreiz mazāk naudas un divreiz vairāk laika. [O.Harness]
Rituālus vajag ne tikai bērniem, bet arī mammām, lai labāk justos ik dienu :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)