6. mēnesis

Strauji iesoļojam jau 7. mēnesī. Eh, kā laiks skrien. :) Burtiski vēl nē, un arī rāpot vēl nerāpojam. Ko es saskatu kā sasniegumu, nelaužam savus kaulus un gaidam, kad tie būs gatavi.

Šī mēneša vidū sākās dibena celšana. Parasti smējos, ka tad Miķelis izskatās pēc gliemeža :) Dibentiņš izskatījās kā mājiņa. Dibentiņa celšanas sākumā, mēģinot kājiņas padabūt zem sevis, kustējās nedaudz atpakaļ. Pēc tam atpakaļ izdevās tikt arī atsperoties ar rokām. Tā gāja ātrāk, un bija brīžiem, kad nedusmojās, ka nevar tikt uz priekšu, priecīgs airējās atpakaļ un krietni pārvietojās pa telpu. Interesanti bija brīži, kad piepaceļ dibentiņu, tad tāda kā pauzīte, treniņš noturēt šo pozīciju/pozu un atlaižamies.. atpakaļ sākotnējā pozīcijā.. kas bija dibeniņu uz vēderu un neliela atstutēšanās uz rociņām. Laikam viss jaunais tiek apgūts visai ātri, jo drīz vien iestājās pauze un nekustējās īsti vairs ne no vietas.

Vienā jaukā dienā (aptuveni trīs dienu garumā) mēlīte izdomāja, ka tai jāiepēta pasaule. Un bieži un ilgi dzīvojās ārā no mutītes, it kā arī apakšējos zobus pētīja. Pareizāk sakot, apakšējo smaganu, jo zobi nebija un nav joprojām, lai arī mēlītes šaudīšanās un varbūt citu pazīmju pievilkšana aiz matiem, lika domāt, ka zobiņi ir ceļa jūtīs. Un tik pat nemanāmi kā sākās, tā pazuda mazās mēlītes šaudīšanās. Un pēc laika parādījās runāšana un pirkstiņu braucīšana pa lūpiņām. Māmiņa un tētītis laikam samācīja, tikai vēl nemāk to darīt ar vienu pirkstu, bet ar visu plaukstiņu. :)

Kad atpakaļ gaita bija apgūta, uzdevums bija kkā nokļūt uz priekšu, jo mantas priekšā kārdināja daudz vairāk nekā mantas sānos vai aizmugurē. Kad bija skaidrs, ka ar pamatīgu kāju kustināšanu jeb kulšana pa gaisu uz priekšu netikt, vajadzēja izdomāt jaunu stratēģiju. Tika likta lietā nospriegotās pēdas pozīcija. Saveļamies gliemezītī un tad ar pēdu atsperamies (drīzāk atspiežamies), lai nedaudz, nedaudz pastieptos uz priekšu. Pēc šādas pozīcijas ieņemšanas viss ķermenis maksimāli tika pozicionēts uz priekšu un izstieptā rociņa varēja piekļūt pie kārotās mantas.

Šķita tik daudz lietu, ko sagremot, tik daudz iespaidu, ko apstrādāt.. Un tad Miķelis pārsteidza māmiņu un tētiņu, un savā pusgada jubilejā sāka pārvietoties uz priekšu kā tāds maziņš partizāniņš. Saliektām rociņām, atbalstoties, devās izzināt plašo pasauli arī uz priekšu. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad nākošajā dienā tās nebija dažas mazas kustības, bet pamatīga pārvietošanās it kā būtu to jau krietnu laiciņu pratis un trenējies.

Pirms sāka līst uz priekšu notika maziņš notikums. Uz īsu, īsu brīsniņu krūtis, dibens un viss ķermenītis pacēlās un palika uz rociņām un celīšiem :). Nešķita, ka tas varētu būt reāli, jo pamanīju to tikai tāpēc, ka pēkšņi no vēder apakšas iespīdēja gaisma. Atcerējos to, kad šodien atkal redzēju šādu darbību, tikai uz ilgāku laiciņu.

Reizēm mazo cilvēciņu mērķtiecība ir tik stipra un apbrīnojama. Viņi var vienu un to pašu metodi izmantot vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka varbūt ar šo reizi tomēr izdosies tikt pie kārotā. Un tad, kad tomēr neizdodas, pamēģināt ko citu, protams, vairākas reizes. Kad tā pieviļ, atkal atgriezties pie iepriekšējās..

Un vislielākais siltums sirsniņā ielīst, kad mazulis viegli iesmejas, vai uztaisa savu lielo, sirsnīgo smaidu. Tad aizmirstas viss nogurums, kreņķi, kaulos ielīst nedaudz spēka un dzīves prieka. Ļaujoties šai sajūtai un katru dienu vismaz 10 minūtes pa 100% veltot laiku savam mazulim, iegūstam gan laimīgāku māmiņu un tētiņu, gan laimīgāku mazuli.

Cilvēki no malas novērojuši, ka Miķelim ir izteikta sejas mīmika, tad jau PEP mammas Kristīnes regulārie ieteikumi par dzīvo sejas taisīšanu, kad runā ar Miķeli ir palīdzējuši viņam saprast sejas muskuļu darbību.

Atkal un atkal secinu, ka pievēršoties mazulim laicīgi (nevis uzreiz reaģējot, bet uzreiz veltot uzmanību vērojot) var labāk saprast mazuļa vajadzības un tās labāk apmierināt. Nav mulsinošais jautājums, kas Tev tagad notika, kāpēc esi bēdīgs, jo esi jau redzējis lielu daļu, kā mazulis līdz bēdai nonācis.

Parādījušās izteiktas grūtības saģērbt Miķeli uz pārtinamā galda, jo praktiski kā tur nokļūst, tā apveļas uz vēdera. Pašlaik izmantoju man ne visai tīkamu metodi. Tā kā ne visai mīlam velties uz kreiso pusi, tad tajā pusē ieinteresēju ar mitro salvešu paku. Un, kamēr tā tiek pētīta, Miķelis mierīgi guļ uz muguriņas. Tajā laikā arī cenšos vairāk pievēst uzmanības ģērbšanās procesam. Diemžēl man ne visai patīk daudz un dikti vāvuļot par to ko tajā brīdī daru, tāpēc man stāstīšana, ko daram, apnika jau pirmajās nedēļās. Bet centos stāstīt arī vēlāk, bet krietni daudz ko izlaižot. Centos pieturēties pie principa, nestāstu jau tukšai vietai, bet mazulim. Centos pirms pacelšanas vai darbības maiņas, par to pastāstīt, reizēm atcerējos, ka jāpagaida, lai redzētu mazuļa reakciju. Ko uzzināju vēlāk, un līdz ar to mazāk darīju, bet būtu vēlējusies darīt vairāk. Uzzināju, ka mazulim ne tikai jāstāsta, bet arī jāiesaista ģērbšanas procesā. Jāņem, cik ļauj, viņa rociņa un kopā jāvelk nost zeķes. Kājiņas jāpieliec tuvāk sejiņai, lai redz kādas darbības notiek. Jo kājas parastajā pozā ir pārāk tālas un atrodas kkur zemē, ko nevar lāga redzēt. Domāju, ka ja tā būtu darījusi - biežāk kopīgu ģērbšanos, un vairāk runāšanu ar Miķeli nevis runāšanu kā tādu, tad tagad būtu vieglāk saģērbt, būtu vairāk ieinteresēts pašā ģērbšanas procesā. Tagad lietas, ko varu veikt savā klēpī, Miķelim esot pusguļus, cenšos darīt klēpī, ja savādāk nesanāk. Lietas, kuras šķita, ka nevar izdarīt Miķelim esot uz punča, tiek izdarītas kaut daļēji viņam esot uz punča, un tad tikai piefiksētas uzveļot atkal uz muguras. Piemēram, autiņbiksīte tiek uzlikta it kā pilnībā esot uz vēdera, bet uz muguras tikai tiek pārsprausti vēlreiz klipši un sakārtota bikse pie kājiņām.

Mantra, kas laikam jāuzraksta uz sienas pie pārtinamā galdiņa, ir "Ar bērnu nevajag cīnīties, vajag ieklausīties viņa vajadzībās, spējās un darboties to ietvaros". Pajautāt sev, vai tieši šī darbība, ko cenšos izdarīt ir nepieciešams izdarīt tieši šai brīdī, vai var izdarīt arī 5 minūtes vēlāk? Piemēram, aiztaisīt visas apģērba pogas. Varbūt bērns nav spējīgs šobrīd koncentrēties uz pārējo pogu aiztaisīšanas. Mēģinot tās aiztaisīt, pats kļūsti aizkaitināts, jo vajadzēs piepūlēties, lai to izdarītu. Un mazulis nebūs apmierināts, jo vajadzēs koncentrēties kādai citai lietai - dalīt uzmanību. Ļaujot bērnam padzīvoties un pēc tam pienākt pie viņa un aprunāties, vai varam aiztaisīt pogas tagad, kad, piemēram, bērns ir dabūjis kāroto lietu, bērns būs mierīgs, jo savu vajadzību izpildījis un spēj koncentrēties pogu aiztaisīšanai. Savukārt pats esi mierīgāks, jo nejūti nepārtrauktu pretestību savām darbībām. Jāatceras, ka arī mēs paši vairumā gadījumu nedaram lietas, kas mums tajā brīdī neinteresē, bet ja daram, tad ar lielu piespiešanos. Vai tiešām gribam bēram iemācīt, ka ģērbties prasa lielu piespiešanos?