Gulētiešanas rituāls

Mūsu gaidīšanas laiku kopā ar mums pavadīja mums ļoti tuvs un mīļš cilvēks - dūla Linda Vītuma. Un arī par gulētiešanas un citiem rituāliem ļoti cītīgi stāstīja un ieteica ievērot, jo mazajam tie radīs drošības sajūtu, pašiem būs vieglāk utml. Tagad jau daudz ko no stāstītā vairs neatceros, tikai zinu, ka mēs daudz ko darījām pa savam :) iemaisījām savas domas, viedokļus un sajūtas..

Pirmais, ko ātri ievēroju un ko biju novērojusi pie citiem vecākiem, sadusmošanos, ka kāds kko skaļāk pasaka vai noiet garām, mazuļa midzināšanas vai gulēšanas laikā. Tā kā ieklausījāmies Miķelī un praktiski nedevām citiem cilvēkiem rokās, tad citu atruna - uzmodināsi, pats varēsi arī midzināt - mūsu gadījumā nestrādāja. Ātri sapratu, ka daudz vairāk par ārējo troksni sabijos pati nevis Miķelis, un no mana stresa, tad varbūt palika nemierīgāks. Dusmu vilnis, kas manī sacēlās, bija nevajadzīgs un traucēja mierinoši iemidzināt pamodušos mazuli atpakaļ. Un kas tad tik slikts notika? Nevaram visus trokšņus vienmēr izslēgt, un daži trokšņi, kas ir dzirdēti esot nomodā, varbūt pat miegā esot bija mierinoši un drošību apstiprinoši. Paliku pie pārliecības, ka, ja modīsies, modīsies. Ja kāds pieaugušais būtu iemidzis istabā, tad to arī nenestu uz citu istabu, bet censtos uzvesties klusāk, cik nu tas izdotos.. tāpat ar mazo. Pie tam Miķelis gulēja vidēji 45 minūtes. Ja pirmajā REM-miegā netika modināts, tad atlikušo laiku grūtāk pamodināms un 5 minūtes tur vai šur neko daudz neizteiktu. Pagulēs ilgāk pa nakti vai nākošajā gulēšanas reizē. Daudz smieklīgāk bija vērot, kā cilvēki centās izteikti klusi, bet ātri pārvietoties pa istabu, parasti radot daudz lielāku troksni, vismaz stresa vilni gan, kas nāca no viņiem pašiem. Un ne reti tiekot it kā "drošajā" zonā, sadarīja muļķības un radīja neparedzēti lielu troksni. :)

Kkā jau no paša sākuma, necentāmies Miķeli īpaši kratīt, šūpot tik nedaudz šušināt pie austiņas kā asintiņas, lai radīt sajūtu kā vēderā. Rakstu par mazā bēbīša lielo kreņķi (var lasīt iekš kastanis.org un lina.lv) lasījām n-reizes, lai nomierinātu sevi, lai radītu drošību sevī, ka spējam būt labākā mamma un tētis mūsu mazulim. Izmantojām rakstu, lai nomierinātu mazuli, kas parasti tiek veikts ar visām šīm šūpošanām un dziedāšanām utml. Un midzinājām Miķeli pārsvarā ar savu klātbūtni, savu pirkstiņu jeb zīšanu (pirmajos mēnešos nelietojām knupi, bet savu pirkstiņu) un mieru.

Galvenie rituāli, ko centāmies ievērot.
1) No rīta uzvelkam dienas drēbes, nomazgājamies, aprunājamies kā gājis pa nakti. Viss norisinājās uz lielā pārtinamā galdiņa, kas tika sameistarots ar tētiņa gādību. Ilgu laiku tas bija rituāls ar tētiņu. Un pirmajās reizēs bija pārsteigums sejā, kad no rītiem bija māmiņa.
2) Kad bija pavisam maziņš, centāmies pie pirmajām noguruma pazīmēm, doties uz čučamuižu. Centāmies bērnu labāk lieku reizi mēģināt iemidzināt, nekā pārstimulēt.
3) Ejot gulēt, tika uzlikta viena konkrēta viņa sega, ar kuru tad nespēlējāmies ne kā citādi un izmantojām, kad ejam gulēt. Ejot gulēt arī pieklusinājām balsi un ja varēja arī gaismu, bet neradījām pilnīgu tumsu.
4) Pēc vannas vienmēr bija daži papildus atribūti kā nosusināšana, ieeļļošana. Bet beidzās ar iešanu gulēt, sākumā arī ņammu pēc vannas. Reizēm ar visu dvieli, reizēm jau saģērbušos uz nakti.
5) Uz nakti guļot tika vilkts nakts tērps. Visu laiku viens un tas pats, izņemot, ja sasmērējās un nepaspēja izmazgāties/izžūt. Un izaugot mainījās. Mums arī sākumā pārsvarā nakts tērps bija tikai pampers, jo istabā ne reti gaiss bija siltāks par 24 grādiem.
6) Pa nakti pampers tika mainīts ar kaku, turpat gultiņā, ar pēc iespējas mazāk sarunām, ļoti klusi un nevelkot neko garumā. Linda teica, ka čuru pa nakti nevajag mainīt, bet reizēm, kad bija nemiers, nomainot pamperi, kurā bija tikai čura, izdevās ātri mazuli nomierināt. Jau no kādiem 4 mēnešiem, ja kaka pa nakti nebija, tad pampers tika mainīts tikai no rīta.
7) Centāmies stāstīt, ka iesim gulēt, ko no viņa sagaidām. Kādas varētu būt viņa sajūtas - plakstiņi paliek smagi un aizkrīt. Lai ļaujas miedziņam. Kas notiks, kas pamodīsies, ko tad darīsim. Ka pēc gulēšanas būs atpūties, būs spēka.

Pēc Vitas Kalniņas vizītes mājās daudz labāk izpratām raksta par kreņķi būtību, atcerējos iepriekš stāstītās lietas no Vitas puses par raudāšanas uzklausīšanu. Atcerējos arī savu pieredzi, kad pāris gadu atpakaļ nokritu pa kāpnēm un tikai nedaudz sasitos. Cik ļoti man gribējās raudāt, vienkārši raudāt, pat negribēju, lai man kāds ko jautā, bet lai arī paliek pie manis un vienkārši ir man līdzās. Centos pēc iespējas ātrāk pateikt, ka man viss ir kārtībā, ka gribu lai man neko nejautā, liek mieru visādi citādi un lai paliek ar mani. Šo pieredzi reizēm cenšos atcerēties, kad Miķelis raud. Un pie sevis atkārtoju, ka es viņam palīdzu esot līdzās un ļaujot izraudāties. Jau diezgan agri knupi piedāvājām skaļi un pieliekot acu augstumā, lai Miķelis zin, ko var izvēlēties. Un tikai tad piestūmām pie lūpām, lai ja grib var paņemt. Tagad ir tā, ka ja ir gatavs nomierināties, tad beidz raudāt un paņem pats ar rociņām piedāvāto knupi.

Runāju arī par raudāšanu, jo manī ir radusies pārliecība, ka tas, ko mēģina panākt ar šūpošanos ir raudāšanas pārstāšana. Un atkārtojot kko atkal un atkal mēs iemācam veidu kā nomierināties. Un man arī šķiet svarīgi, ka mēs nomierināmies, kad esam gatavi nevis apspiežot savas izjūtas.

Lasot Vitas rakstu, radās pārliecība, ka ja bērnu laicīgi liks gulēs un nepārstimulēs (domāju, ka arī Linda par to mums stāstīja), tad bērnam pašā pietiks spēka aizmigt un nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi. Man patīk šūpuļdziesmas, bet mūsu gadījumā vismaz šobrīd, tās viņu ieinteresē, piesaista interesi un neļauj aizmigt. Šobrīd pats, kad viņam gribas, viņš padzied sev šūpuļdziesmu, pastāsta pasaku un iemieg. Reizēm vajag knupi, reizēm bez tā iztiek. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir sedziņa, tāpēc mums nav svarīgi būt vienā vietā, lai iemigtu. Ja esmu ļoti nepacietīga un gribu, lai iemieg, varu iedot (ja pats to kaut nedaudz vēlas) savu krūti, kā es saucu - miegazāles. Bet tas netiek pielietots regulāri. Esmu klāt. Pielieku rociņu pie viņa rociņas, sejiņas, pierītes. Ja varu, tad reizēm savu galviņu (Pēdējā laikā, tas ne reti nozīmē, ka Miķelis ieķersies man matos, tāpēc šo tagad izmantoju retāk). Ja 15 minūšu laikā neaizmiegam, tad gulēt negribam un ceļamies augšā. Tas gan nenozīmē, ka pēc 5, 15 minūtēm mēs atkal nevarētu varbūt doties gulēt, un šoreiz aizmigt.

Kādu laiciņu ap 3, 4 mēnešiem bija grūtības aiziet uz nakti gulēt. Pēc PEP mammas Kristīnes ieteikuma jau kādu laiciņu pildīju gulētiešanas kalendāru. Es gan teiktu, ka tajā vairāk tiek pierakstīta dienas gaita, ne tik ļoti gulēšana. Bet kādā dienā to pētīju un sapratu, ka vakaros gaidam, kad Miķelis pamodīsies un kad ir pamodies sakam - ejam gulēt. Tas tā smieklīgi sanāk - pamodos un jau jāiet gulēt. Bet šķita, ka viņš tik ātri iemieg, ka viņam būs grūti pārģērbties nakts drēbēs, kas redzēsim, ka nāk miedziņš.

Kad sapratu paradoksu, un, biju pārdomājusi to savā galvā, izlēmu pamēģināt pamanīt, ka Miķelis grib gulēt un tā vietā, lai pabeigtu kko iesāktu, uzreiz iet ģērbt uz nakti. Šķiet arī kāds veiksmīgs gadījums, kad izdevās mazo iemidzināt uz nakti tētiņam tāpat kā pa dienu, lika man palauzīt galvu, kas tad tai dienā bija atšķirīgāks no citām. Un izrādās, ka nemaz nav tik grūti ieģērbt mazuli nakts drēbēs, kad iet uz guļamistabu pat šķiet, ka ir vēl tāds dikti možs, bet kad ieliek gultiņā un pārvelk pāri sedziņu.. notiek brīnums un, apveļoties uz sānu, tiek aizvērtas arī actiņas..