Kad mācīt mazulim iet gulēt pašam? Man apkārt šis jautājums pēdējās nedēļas laikā skanējis tik bieži, kad gribas par šo tēmu uzrakstīt, kas ir manos novērojumos.
Man šādi noformulēts jautājums izraisa smieklus un dusmas. Tāda sajūta, ka visu šo laiku mazuļa vietā kāds ir gājis gulēt. Jau no pirmās dienas, stundas, minūtes, kad mazais ir pirmo reizi iemidzis, mazulis to ir izdarījis pats. Visticamāk pielocījis pilnu savu mazo puncīti un aizmidzis. Pats saviem mazajiem spēciņiem aizvēris actiņas un aizmidzis. Šo patiesību/faktu cilvēki mēdz aizmirst, kad runā par mazuļa gulētiešanu. Kad vēl kāds pasaka, ka mazuli labāk netraucējiet ar šo jautājumu pirmo gadu, lai apgūst pārējās lietas, tad man saceļas spuras gaisā. Ko tad mazulis darīs visu to pirmo gadu? Negulēs? Gulēs un ies gulēt, kā nu pratīs! Un pēc tam, kad būs iestaigājis neironos savu gulētiešanas taciņu, tad vecāki nāks un mēģinās mācīt, ko savādāk? Tas liekas diezgan absurdi..
Nesaku, ka mums ir viegli ar gulētiešanu, ka mums nav kreņķu un iemigšana notiek momentā. Ir dienas, kad tas notiek ātrāk, ir dienas, kad ilgāk. Bet vienmēr cenšos atcerēties, ka viņam pašam jāaizmieg. Ka lielākais darbs, ko es varu paveikt viņa labā, ir ļaut viņam iemigt pašam un būt tikai līdzās. Mācīties jau no paša sākuma iet pa pašiemigšanas taciņu, lai vēlāk tā nav jāpārmij. Paļauties uz viņu, ka viņam jau no dabas ir dotas spējas iemigt. Ka viņam no dabas jau ir dotas spējas sajust, kad ir noguris. Un pie pirmajām noguruma pazīmēm iet gulēt, kad viņam vēl pašam ir spēka aizmigt. Paši tak zinām, cik grūti ir iemigt, kad esam ļoti pārguruši, ka gulēt gribētos iet, bet nesanāk iemigt..
Šobrīd mums ar gulēšanu iet grūti. Miķelis mācās rāpot un, ejot gulēt, bieži gribas apgriezties uz vēdera, bet esot uz vēdera pieceļas četrrāpus, un tad nav nekāda gulēšana. Ir reizes, kad ļauju viņam griezties uz vēdera, celties četrrāpus. Stāstu, ka viņš jūtas noguris, ka pagulējis jutīsies atpūties, būs spēka jaunām rotaļām un izpētēm. Ja tomēr vēl izrāda gulētiešanas pazīmes, tad saku, ka liksimies uz muguriņas un čučēsim. Brīžiem pieturu maigi, lai negriežas uz sāniem, reizēm, lai tikai negriežas uz punča. Bet, ja ļoti pretojas un grib griezties - ļauju. Vai tad es zinu labāk par viņu, kā viņš jūtas? Varbūt, ka vēl nemaz nav tik noguris, lai gulētu. Varbūt tikai actiņa ieniezējās. Varbūt kopā pavadītais laiks ar mammu bija viss, kas viņam bija vajadzīgs. Varbūt tikai neliels atpūtas brīdītis bija nepieciešams.. Un ļauju atkal skriet.. Pulkstenī ļoti neskatos, bet parasti vairāk par 5-15 minūtēm midzināt necenšos. Šobrīd, ja ļoti gribas gulēt, bet pašam neizdodas iemigt, visu laiku grozās. Vai arī man ļoti gribas, lai viņš iemieg, tad paņemu viņu klēpī, pussēdus, pusguļus pozā un stāstu kko, strādāju ar datoru, vai paskaties kādu filmu vai seriālu. Un pie mammas mierā un siltumā iemieg. Un zinu, ka šis posms paies, ka nebūs vairs trauksmes par mācīšanos rāpot, nebūs trauksmes par jaunajiem iespaidiem un atkal pats mācēs atrast ceļu uz miegu, un man vajadzēs tikai ielikt gultiņā, iedot knupīti un uzlikt sedziņu..
Ar to arī gribēju beigt, bet uzrakstīju vārdu knupītis.. Un atcerējos, ka daudzi vecāki ātri cenšas tikt vaļā no knupīša. Ne reti arī ieraugot mazuli ar knupīti, pirmais, kas nāk ārā no pieaugušo mutes ir - kam te tas knupītis ir mutē.. Kāpēc ir jāpievērš tam uzmanība? Katram ir savs laiks, kad no tā tik vaļā. Katram ir savs veids, kā ar trauksmainām situācijām tikt galā. Un knupītis ir labs mammas aizvietotājs, kad nevar rast mierinājumu pie mammas. Un, ejot gulēt, mazulis šķiras no mammas, tātad ir nepieciešams mierinājums un knupītis to var dot. Daži iemīļo arī kādu mantiņu, kas tiek ņemta gultiņā.. Mēģinot bērnam iemācīt aizmigt bez pieaugušā klātbūtnes, noteikti vajadzētu atcerēties, ka ir nepieciešams mierinājums, lai iemigtu. Bet nereti ap to laiku no knupīša cenšas atradināt, vai jau atradinājuši. Un kā lai mazais iemācās aizmigt, ja veids kā bija iemācījies ir jāpārmācās un tad vēl uzliek trauksmi, jo atstāj vienu..
Nesaprotu, kāpēc vispār tiek runāts pirms gada vecuma, ka bērnam jāiemieg bez vecāka klātbūtnes. Vai tiešām ir tik grūti pasēdēt blakus 5-15 minūtes? Vai tas ir tādēļ, ka pēc gada, mamma ies uz darbu un bērnudārzā neviens viņam nesēdēs blakus? Par to man pašai ir trauksmes sajūta, kā es laidīšu savu mazo bērnudārzā, kad visi iet vienā laikā gulēt, kad viņš ir pieradis iet gulēt, kad ir noguris un vairāk reizes dienā gulēt, nekā vidēji viņa vienaudži.. Nemaz nerunāsim par to, ka valsts bērnudārzā visticamāk tiks tikai īsi pirms skolas.. Bet par to kādā citā reizē, varbūt..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru