Tas viss sākās decembra sākumā pēc studentu ergonomikas pētījuma. Pati šai pētījumā nepiedalījos, taču aktīvi klausījos par iespaidiem. Brīdī, kad ieraudzīju bildes, kurās acīmredzami varēja redzēt, kā uzlabojas ķermeņa asinsrite tikai nedaudz pamainot darba virsmu, man bija āķis lūpā. Tie bija tik acīm redzami pierādījumi tam, kā mēs katru dienu darām pāri savam ķermenim. Un pat nevajag daudz, lai sāktu savam ķermenim palīdzēt.
Pēc visa šī pētījuma izpētīju Baltic ergonomics group mājas lapu, sasapņojos par daudzām iespējām. Speciālais aprīkojums ir samērā dārgs un arī ērts, taču ir lietas, ko var izdarīt tagad un uzreiz. Un tas pat neko nemaksā!
Interesējoties par lietām, ko es varu darīt savādāk un jau tagad, nonācu pie Pomodoro Tehnikas. Aptuvenā ideja ir tāda. Strādājam 25 minūtes un tad 5 minūtes atpūšamies. Atpūtu laikā var papildināt krūzi, paskatīties tālumā, izkustēties un daudz ko citu. Pēc divām stundām pauze ir 10 minūtes. Ik pa laiciņam atpūšoties mēs ļaujam zemapziņai sagremot informāciju, tādā veidā iegūstot jaunas idejas, atgūstot spēkus un daudz ko citu. Ceļas dienas beigās darba produktivitāte un arī dienas beigās vairs nav tik noguris.
Sākumā izmēģināju to ar tādu it kā elementāru lietu kā papīru griešanu. Man bija krietni daudz ko griezt un nolēmu šo metodi izmēģināt - sak, skatīsimies, kas sanāks. Es jau biju kādas 15 minūtes griezusi, kad nolēmu sākt uzskaiti. Varēja just, ka sāku pagurt, grūti koncentrēties. Paužu laikā pastaigājos, pastaipījos. Ar katru šādu ciklu jutu, ka galva vairs tā nekūp, domas ir palikušas skaidrākas un es mazāk nogurusi. Nākamais āķis bija lūpā - tagad sākt to izmantot darbā.
Atradu šādu šīs metodes laika uzskaiti - Tomāta pulkstenis, Pat ja austiņas nebija uz ausīm, varēja labi saklausīt signālu un paņemt pauzītes. Mīnusi bija tajā, ka nevarēju viegli pamanīt, cik daudz laika ir pagājis vai vēl atlicis. Un arī brīžos, kad pauzēs aizgāju tālāk prom no datora, man vajadzēja paužu laiku uzskaitīt, kur citur. Tad es parasti izmantoju telefonu.
Kādu laiciņu man tas labi padevās, jutu, ka vakaros ir vieglāk pievērsties vēl citām lietām. Piefiksēju dienas gaitu, nevis - ā jau pusdienlaiks? Pa kuru laiku? Es taču tikko kā atnācu uz darbu.. Tad darbi saradās vairāk un centīgumam šķita, ka pa tām pauzītēm var padarīt vairāk. Varbūt arī var, bet toties tad vajag daudz lielāku atpūtu, lai atpūstos, un galīgi vairs nav spēka būt kopā ar ģimeni.
Tā nu es atkal cenšos ievērot šo režīmu. Esmu atradusi arī Google Chrome paplašinājumu, kurš man ļoti patīk paplašinājums "Strict workflow". Tas parāda tomātiņu un atlikušo laiku minūtēs (pēdējo minūti rāda sekundes) netālu no adrešu loga. Tā es viegli varu uzmest aci un paskatīties, cik ir atlikušais laiks. Tiek parādīts arī ziņojums, ja nu es palaižu garām skaņas veidā, kad beidzas laiks. Papildus interesanta iespēja ir norādīt kādas lapas nav atļautas tās 25 minūtes darba laikā. Tādā veidā palīdzot nekrist kārdinājumā apskatīt kādu bildīti, jociņu, filmiņu utml. Joprojām ir aktuāli kā sekot līdzi laikam atpūtas brīdī.
Tā nu ir pagājis gandrīz pusgads, kad nolēmu, ka es arī varētu piedalīties akcijā "Strādā jebkur". Bija saulaina diena, vēlme paelpot svaigu gaisu, pasildīties saulītei un izrauties no biroja telpām. Manu skatu piesaistīja neparasti krēsli, kuros sēžot varēja lēkāt un kustēties uz dažādām pusēm - Swooper. Mani arī aicināja pastrādāt pie galda, sēžot uz tādu krēslu. Nolēmu pamēģināt. Izrādās, ka šoreiz man ir iespēja uz nelielu laiciņu piedzīvot ergonomisku strādāšanu. Manu portatīvo ielika statīvā, man bija vertikālā pele, atsevišķa klaviatūra, roku balsts, augstumā maināms galds un iespēja izmēģināt 2 krēslus un paliktni, kas palīdz stāvēt strādājot - Gymba. Pastrādāju kādu pusstundu un tad jau devos mājās. Vēdera muskuļi sāpēja - bija pamatīgi nodarbināti, lai gan es neko īsti nedarīju - tiešām strādāju. Uzzināju svarīgu lietu, ka pirmā lielā lieta, kas būtu jāmaina visticamāk ir galds, jo tas visdrīzāk ir par zemu un to mainot var arī derēt esošais krēsls un iegūt daudz dinamiskāku vidi (ar iespēju strādāt dažādās sēdus pozās kā arī stāvus). Kārtējais āķis lūpā.
Nākošajā dienā ļoti bažījos kā es vispār varēšu pastrādāt savā pasīvajā sēdēšanā. Un pamanīju lietas, ko iepriekš, lai arī citi teica, nespēju pati pamanīt. 1) Skatoties portatīvajā es galvu liecu uz leju. Nemaz nepiefiksēju iepriekš, cik ļoti. 2) Apskatot visādas pamācības nolēmu nedaudz pārkārtot galdu - novietoju monitoru cieši blakus portatīvajam. No mājām paņēmu kādu laiku atpakaļ iegādāto pirmo ergonomisko lietu - peles paliktni ar atbalstu.
Izdomāju iet vēl tālāk pēc dotā kataloga pamanīju šādu darba scenāriju (salons.lv katalogs):
09:00 - 10:00 Darbs stāvus - palīdz pamosties un sagatavoties dienai
10:00 - 12:00 Darbs sēdus - ik pa laikam mainot sēdēšanas stāvokli
13:00 - 14:00 Darbs stāvus - pēc pusdienām - uzlabo gremošanu un novērš nogurumu
14:00 - 16:00 Darbs sēdus - ik pa laikam mainot sēdēšanas stāvokli
16:00 - 18:00 Darbs stāvus - enerģijai
Tā nu nolēmu sākt no rītiem un pēc pusdienām strādāt stāvus. Atradu galdu, pie kura es to varēju darīt un sāku. Pēc pirmajām 15 minūtēm mana mugura sāka uz mani dusmoties ļoti iespējams, jo mana stāvēšanas poza nebija no tām labākajām. Izturēju pusstundu, tad gāju muguru stiept atpakaļ un nomierināt. Pēc pusdienām mēģināju atkal - šoreiz izturēju ilgāk. Viens bija skaidrs - vajag stāvēt uz abām kājām un ievilkt vēderu, lai mugura tik traki nesāpētu. Visādā ziņā strādāt stāvus bija interesanti un nemaz nepiesaistīja pārāk lielu kolēģu uzmanību. Pārsteidzoši arī, ka bija tiešām diezgan viegli koncentrēties un spēja tiešām pievērsties darbam.
Akcijas laikā "Strādā jebkur" salons.lv pārstāvji aktīvi stāstīja, ka var pieteikties testēt produktus 2 nedēļas bez maksas. Ir, protams, jauki, ja tie produkti strādā, bet tiešām gribas ne tikai pusstundu izmēģināt kā tas palīdz, bet reālajā vidē izmēģināt kā tas ir diendienā to darīt. Tāpēc pēc lielām diskusijām ar sevi, kas ir tas minimums, ko es gribētu izmēģināt pieteicos testam uz šādiem produktiem:
Ergonomisko krēslu Swooper
Paliktni stāvēšanai Gymba
Vertikālā pele Evoluent standart
Vertikālā pele Delux M618
Galda paliktnis Lielais galda papildinājums
Redzēs kā man ies. Runā, ka ar ergonomisko krēslu Swooper varot arī nodedzināt kalorijas - šim mēģināšu pasekot līdzi. Pilnīgi skaidrs, ka vēdera presīte strādās. Centīšos arī uzrakstīt savus iespaidus un vērojumus par katru produktu.
trešdiena, 2015. gada 3. jūnijs
svētdiena, 2015. gada 4. janvāris
Māmiņu kluba 4. janvāra raidījums. Bērna gulēšana.
Ir tik jocīgi klausīties viedokli par gulēšanu vecāku gultā, kad pašā mīt pilnīgi pretējs viedoklis gandrīz par katru pateikto teikumu.
Pirmajā dzīves laikā bērnam ir nozīmīgi celties vairākas reizes augšā naktī, lai saprastu, ka māmiņa ir tepat līdzās un atkal var droši gulēt tālāk, ka var nesatraukties. Ka naktīs mostas drošas piesaistes bērniņi, kuri ir dabūjuši vecāku mīlestību un pietiekamu uzmanību. Ka naktīs nemostas bērniņi, kuriem ir skaidrs, ka viņi var paļauties tikai uz sevi. Atrasties vieglajā miegā regulāri bērnam ir svarīgi arī, lai saprastu, vai es esmu izsalcis, vai man nav auksti, vai es jūtos labi. Ja bērns jūtas labi, tad atkal iemieg dziļajā miegā, ja nē, tad bērns var piecelties un ziņot par savu sāpi.
Gulēt vienā gultā ar bērniņu var tie vecāki, kuri nesmēķē un nelieto alkoholu, ka vecāks miegā pamanīs, kur atrodas mazulis. Liels pārgurums arī ir viens no iemesliem, kāpēc mammai vajag arī pagulēt pa dienu, lai pa nakti būtu normāls miegs, nevis atkrītu un aizmiegu.
Bērnam mācam aizmigt, kad laicīgi pamanām bērna noguruma pazīmes un liekam viņu gulēt, arī dienas miedziņā, vēl pirms lielās brēkšanas un pārguruma. Un tad arī aizmigšana pie pupa nakts laikā netraucēs, jo tas nebūs vienīgais veids kā iemidzis.
Raidījumā vecāki tiek baidīti ar to, ka bērns neiet gulēt savā gultā un ir kategorisks un atsakās aiziet no vecākiem. Bērni, kuri saņem no vecākiem pietiekamu mīlestību un uzmanību, un netiek atgrūsti tikai tāpēc, lai vēlāk būtu vieglāk šķirties, tie paši aiziet no vecākiem un pat parāda, ka viņam vecāki ir par daudz, ka viņam vairāk šobrīd nevajag. Viņi arī šķiršanās (iešanu gulēt citā istabā, došanās uz dārziņu utml.) neizjūt tik sāpīgi, jo viņos ir harmonija, līdzsvars, kas palīdz ar jauniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pašiem tikt galā. Bērni, kuru vecāki atgrūž, lai tik ļoti nepieķertos, pieķeras un negrib nekur doties, jo nav iekšējā līdzsvara, kas ļautu stāties pretī nezināmajam un jaunajam. Varbūt arī pretēji, ka metas iekšā jaunajā un nezināmajā, bet ar šādu bērnu uzvedību jau raidījums nebaida..
Ja māmiņa jūtas trauksmaina par gulēšanu blakus bērniņam, tad viņai labāk aprunāties ar speciālistu, kas ļaus izrunāt visas bažas un bailes, gulēt pa dienu vismaz vienu reizi (Pirmajā mēnesī ir zelta likums - kad bērns guļ, tad arī mammai jāguļ, kuru gan reti, kad izmanto, lai atgūtu gaidībās un dzemdībās zaudēto spēku), un tad mamma vairs nebūs trauksmaina un neraizēsies par mazuli.
Man trauksme vienmēr ir bijusi tajā, kad mans bērniņš atrodas tālu prom no manis, pat it kā vienā istabā esot, es vienmēr centos tuvumā atrasties, pat tad kad mazais guļ. Bērna klātbūtne un tuvums mani vienmēr nomierinājis, bet attālums satraucis..
Pirmajā dzīves laikā bērnam ir nozīmīgi celties vairākas reizes augšā naktī, lai saprastu, ka māmiņa ir tepat līdzās un atkal var droši gulēt tālāk, ka var nesatraukties. Ka naktīs mostas drošas piesaistes bērniņi, kuri ir dabūjuši vecāku mīlestību un pietiekamu uzmanību. Ka naktīs nemostas bērniņi, kuriem ir skaidrs, ka viņi var paļauties tikai uz sevi. Atrasties vieglajā miegā regulāri bērnam ir svarīgi arī, lai saprastu, vai es esmu izsalcis, vai man nav auksti, vai es jūtos labi. Ja bērns jūtas labi, tad atkal iemieg dziļajā miegā, ja nē, tad bērns var piecelties un ziņot par savu sāpi.
Gulēt vienā gultā ar bērniņu var tie vecāki, kuri nesmēķē un nelieto alkoholu, ka vecāks miegā pamanīs, kur atrodas mazulis. Liels pārgurums arī ir viens no iemesliem, kāpēc mammai vajag arī pagulēt pa dienu, lai pa nakti būtu normāls miegs, nevis atkrītu un aizmiegu.
Bērnam mācam aizmigt, kad laicīgi pamanām bērna noguruma pazīmes un liekam viņu gulēt, arī dienas miedziņā, vēl pirms lielās brēkšanas un pārguruma. Un tad arī aizmigšana pie pupa nakts laikā netraucēs, jo tas nebūs vienīgais veids kā iemidzis.
Raidījumā vecāki tiek baidīti ar to, ka bērns neiet gulēt savā gultā un ir kategorisks un atsakās aiziet no vecākiem. Bērni, kuri saņem no vecākiem pietiekamu mīlestību un uzmanību, un netiek atgrūsti tikai tāpēc, lai vēlāk būtu vieglāk šķirties, tie paši aiziet no vecākiem un pat parāda, ka viņam vecāki ir par daudz, ka viņam vairāk šobrīd nevajag. Viņi arī šķiršanās (iešanu gulēt citā istabā, došanās uz dārziņu utml.) neizjūt tik sāpīgi, jo viņos ir harmonija, līdzsvars, kas palīdz ar jauniem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pašiem tikt galā. Bērni, kuru vecāki atgrūž, lai tik ļoti nepieķertos, pieķeras un negrib nekur doties, jo nav iekšējā līdzsvara, kas ļautu stāties pretī nezināmajam un jaunajam. Varbūt arī pretēji, ka metas iekšā jaunajā un nezināmajā, bet ar šādu bērnu uzvedību jau raidījums nebaida..
Ja māmiņa jūtas trauksmaina par gulēšanu blakus bērniņam, tad viņai labāk aprunāties ar speciālistu, kas ļaus izrunāt visas bažas un bailes, gulēt pa dienu vismaz vienu reizi (Pirmajā mēnesī ir zelta likums - kad bērns guļ, tad arī mammai jāguļ, kuru gan reti, kad izmanto, lai atgūtu gaidībās un dzemdībās zaudēto spēku), un tad mamma vairs nebūs trauksmaina un neraizēsies par mazuli.
Man trauksme vienmēr ir bijusi tajā, kad mans bērniņš atrodas tālu prom no manis, pat it kā vienā istabā esot, es vienmēr centos tuvumā atrasties, pat tad kad mazais guļ. Bērna klātbūtne un tuvums mani vienmēr nomierinājis, bet attālums satraucis..
ceturtdiena, 2012. gada 12. jūlijs
11. mēnesis
Interesanti, ka šajā mēnesī izaudzējām 6, 7 un pat 8 zobu. Sesto zobu audzējām jau kādus 2 mēnešus pa nelielam gabaliņam. Likās, ka kuru katru brīdi jau būs klāt, bet viss notika lēnām, bet pamatīgi. Savukārt septītais zobs bija tā nocieties, ka izspraucās laukā gandrīz pirms 6 zoba ;). Un, kad ūdeņi bija norimuši, tad iznāca arī astotais.
Šajā mēnesī Miķelis ir iemācījies sasist plaukstiņas. Un tagad var dziedāt dziesmiņu.. Sitam plaukstiņas, kaujam mušiņas, liekam zupā vārīties.. :) Sākumā plaukstiņas sita bez skaņas, un pēc tam arī ar skaņu :")
Ar katru dienu ar vien vairāk aptuveni mēneša garumā mācās nostāvēt bez pieturēšanās. Reizēm sanāk ilgāk, reizēm ne tik ilgi. Bez pieturēšanās var arī pagriezties, lai nonāktu pie nākamās virsmas, kur pieķerties. Ir pat vienu solīti paspēris, lai pietuvotos jaunajai virsmai. :) Staigāt nestaigā. Es to saucu par pārvietošanos gar dīvānu. Tētis to sauc par stampāšanu. Līdz staigāšanai Miķelim vēl tālu. Vēl priekšā posms nolaisties brīvā telpā, ko arī jau gandrīz iemācījies, vēl tikai nedaudz stabilitātei pieturās. Tad piecelties kājās brīvā telpā un tikai tad gaidām pirmos solīšus.. Uz mēneša beigām bija reizes, kad pats ir nolaidies zemē, un gandrīz jau arī piecēlies pats. Miķelis arī ir labi samācījies atbalstīties ar savām kājām, lai rokas būtu brīvas.
Interesanti uz viņu ir skatīties, kad viņš tup. Liekas, ka tiek izpildīta neiespējamā misija.. Tup jau kādu laiciņu un bez pieturēšanās..
Brīžiem valodiņā var sadzirdēt kādu pazīstamu vārdu. Piemēram, labrīt, tētis ir darbā, puķīte. Skaidri jau dzirdēt nevar, bet tomēr saklausīt var. :)
Šajā mēnesī Miķelis ir iemācījies sasist plaukstiņas. Un tagad var dziedāt dziesmiņu.. Sitam plaukstiņas, kaujam mušiņas, liekam zupā vārīties.. :) Sākumā plaukstiņas sita bez skaņas, un pēc tam arī ar skaņu :")
Ar katru dienu ar vien vairāk aptuveni mēneša garumā mācās nostāvēt bez pieturēšanās. Reizēm sanāk ilgāk, reizēm ne tik ilgi. Bez pieturēšanās var arī pagriezties, lai nonāktu pie nākamās virsmas, kur pieķerties. Ir pat vienu solīti paspēris, lai pietuvotos jaunajai virsmai. :) Staigāt nestaigā. Es to saucu par pārvietošanos gar dīvānu. Tētis to sauc par stampāšanu. Līdz staigāšanai Miķelim vēl tālu. Vēl priekšā posms nolaisties brīvā telpā, ko arī jau gandrīz iemācījies, vēl tikai nedaudz stabilitātei pieturās. Tad piecelties kājās brīvā telpā un tikai tad gaidām pirmos solīšus.. Uz mēneša beigām bija reizes, kad pats ir nolaidies zemē, un gandrīz jau arī piecēlies pats. Miķelis arī ir labi samācījies atbalstīties ar savām kājām, lai rokas būtu brīvas.
Interesanti uz viņu ir skatīties, kad viņš tup. Liekas, ka tiek izpildīta neiespējamā misija.. Tup jau kādu laiciņu un bez pieturēšanās..
Brīžiem valodiņā var sadzirdēt kādu pazīstamu vārdu. Piemēram, labrīt, tētis ir darbā, puķīte. Skaidri jau dzirdēt nevar, bet tomēr saklausīt var. :)
ceturtdiena, 2012. gada 5. jūlijs
Stāsts par rotaļlietām
Lai iegādātās rotaļlietas varētu izmantot pēc iespējas vairāk, ir jāsaprot mazuļa skatījums uz rotaļlaukumu. Mazulim nepatīk haoss ne rotaļlaukumā, ne arī citādi. Lietu un kārtības paredzamība rada viņā drošības sajūtu. Savukārt esot drošībā viņš var izpausties radoši.
Kāda tad ir kārtība rotaļlaukumā? Atkarīgs no laukuma lieluma, bet ir jāiekārto un regulāri jāatjauno/jāsakārto 3-5 rotaļposteņi. Katrā no posteņiem nevajag vairāk par 2-3 mantām. Piemēram - vienā postenī ir trīs kluči sakrauti vieni virs otra. Citā ir spainītis ar 2 mīkstām bumbiņām tajā. Citā viens klucis, kurā ir dažādi taustes materiāli. Ideja ir tāda, ka mazulis pats brīvprātīgi staigā no viena posteņa pie otra, paspēlējās ar vienu posteni, tad dodas pie nākamā. Ir reizes, kad pavadītais laiks būs minimāls, citās reizēs pavadīs ilgāku laiku. Aptuveni pēc 15 minūtēm ir vērts paskatīties, kā izskatās posteņi, un jāsakārto, lai pie tiem atkal var doties spēlēties un būtu interesanti. Sakārtojot posteni nav obligāti to sakārtot tā pat kā iepriekš. Var veikt dažas izmaiņas, savādāk sakraut klucīšus, samainīt posteņiem mantiņas utml.
Un ja pēc brīža (kaut vai ik pēc 15 minūtēm) mazulis atnāk pie mammas un ierāpjas klēpi, visticamāk, ka viņa drošības kausiņš ir tukšs un viņam atkal to vajag uzlādēt. Samīļo mazuli, dod viņam savu klātbūtni un, kad viņš vēlas iet, lai iet. Nav noteikti tai laikā ar viņu jāspēlējas, nav jāpievērš uzmanība kādai mantiņai, varat mierīgi pasēdēt un izbaudīt mirkli.
Var veidot vairākas mantu kastes, kuras tiek mainītas laiku pa laikam. Ja mazulis kādu nedēļu nav redzējis kādu mantu, tā viņam atkal būs interesantāka un atkal varēs atklāt jaunas un tās pašas mantas funkcijas.
Pudeļkaste. Šī manta nedaudz pārkāpj noteikumus par 2-3 mantām. Šo rotaļlietu Miķelis izdomāja pats, man atlika to nedaudz papildināt un aiznest uz rotaļlaukumu.
Sastāv no 3 tipa lietām:
1. Kaste.
Man mājās nesagādā grūtības atrast kādu Rimi vai Sky kasti, bet gandrīz jebkura kaste. Depo pārvākšanās kaste, kurpju kaste (maziņa, bet var jau arī tādu).
2. Pudeles.
Dažāda izmēra plastmasa pudeles. Jo dažādāki korķīša lielumi, jo labāk. Mazajās 0.5l pudelēs esmu sabērusi arī dažādas lietas. Makaronus, rīsus, monētas, ūdeni. Monētas var izmantot no ārzemju ceļojumiem palikšās monētas, santīmi vai vienlatu īpašās kolekcijas monētas :)
Šī lieta var arī nebūt, bet tas ir papildus intereses objekts. Un arī zobiņiem palīdz izšķilties. Svarīgi ir neizmantot parastos knaģus, jo var tikt sajaukti un knaģa metāliņš nonākt nepareizajā vietā. Daži piemēri.
 |
| Foto no http://www.prezentreklama.lv/lv/veikals/majas-dzive/velas-knagi |
 |
| Foto no http://www.spoki.lv/foto-izlases/Genialais-izgudrojums-knagis/314368 |
 |
| Foto no http://foto.krabjiem.lv/knagi/45686/ |
Vēl idejas ar knaģiem vairāk saimnieciskā jomā - http://manaspasaules.blogspot.com/2009/09/knagi.html
Un tā tas izskatās viss kopā. :)
Ieguldījums naudas izteiksmē. Līdz 0,30 Ls par kasti. Pudeles var ar kādu sarunāt vai pēc kādas ballīte savākt. Ja pērk, tad vidēji par pudeli 0,50 Ls. Knaģus pirku Tiger, jau vairs neatceros summu. Pieņemu līdz 2 Ls.
ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs
Bērns un nauda? Un ne tikai..
Tik bieži pēdējā laikā ir dzirdēti komentāri par bērniem un naudu. Ka bērnus taisīsim un audzināsim, kad valsts sapratīs, ka tai vajag pilsoņus, un dos naudu māmiņām, lai varam tērēt naudu bērniem. Ka lai izaudzinātu laimīgus bērnus, mums vajag dārgās rotaļlietas, kurām mums nav naudas. Ka bērni tikai prasa un prasa... Interesanti..
Tai pat laikā tiek uzsvērts, ka bērnam no tās naudas un dārgajām mantām liela labuma nav. Patīk Lindas raksts "Laiks ir daudz svarīgāks par naudu". Tiek uzsvērts, ka katram vecākam, katram bērnam dienā vajag veltīt 10 minūtes 100% viņam. Un 10 minūtēs var izrunāt daudz.. it īpaši, ja neizplūst prātojumos un nosodījumos.. tikt uzklausītam un sajust mīļumu.. tik vien mazā sirsniņa Tev blakus vēlas.
Saistībā ar šo visu, radās doma, ka varētu publicēt veidus kā nedārgi, radoši un interesanti izveidot rotaļlaukumu, rotaļlietas savam mazulim. Un ka visticamāk, ka tās bērnam būt 1000-kārt mīļākas un interesantākas par tipiskajām dārgajām rotaļlietām. Un varbūt kādā jaukā dienā, kad cilvēkiem tas liksies ļoti vajadzīgi un interesanti, jo mēs ne visi spējam radīt radošas mantas, tās varēs arī pasūtīt un iegādāties..
Vēl runājot par 10-15 minūtēm laika no savas dienas un pa vidu tam arī veltot laiku sev. Lapa par mājas sakopšanu katru dienu 15 minūtes. Kopā gan dienas laikā sanāk vairāk kā 15 minūtes, bet rituālā ir iekļauts arī laiks sev - vismaz sevis sakopšanas laiks.
Tas man atgādināja, ka laikā, kad mazulis sāk likt iekšā mantiņas kastēs, bļodās utml. Ir vērts ieviest vakara rituālu, kad visas mantiņas tiek saliktas kastēs pirms gulētiešanas.. :)
Minēju mājas kārtošanas rituālu arī tāpēc, lai brīvdienas, kad varētu iziet svaigā gaisā jūrmalā, vai netālajā rotaļlaukumā, netiktu visas veltītas mājas kārtošanai. Kas ir nebeidzams process, jo ik brīdi kaut kas tiek paņemts un pārvietots, un tāpēc arī kārtošanu labāk ik brīdi pakustināt.. Nedaudz, lai nenosmacē..
Uff.. sāku par vienu, ko tā īsti neizliku uz papīra.. un beidzu ar pa visam ko citu.. Tipisks es. Nespējot noturēties kaut nedaudz uz vienas nots.. varbūt nākošajā reizē jāpastāsta sava pieredze mājas kārtošanā/lidošanā?
Ideja rotaļlietām:
Rokas putotājs. Lētākais gals 1-3Ls.
Tai pat laikā tiek uzsvērts, ka bērnam no tās naudas un dārgajām mantām liela labuma nav. Patīk Lindas raksts "Laiks ir daudz svarīgāks par naudu". Tiek uzsvērts, ka katram vecākam, katram bērnam dienā vajag veltīt 10 minūtes 100% viņam. Un 10 minūtēs var izrunāt daudz.. it īpaši, ja neizplūst prātojumos un nosodījumos.. tikt uzklausītam un sajust mīļumu.. tik vien mazā sirsniņa Tev blakus vēlas.
Saistībā ar šo visu, radās doma, ka varētu publicēt veidus kā nedārgi, radoši un interesanti izveidot rotaļlaukumu, rotaļlietas savam mazulim. Un ka visticamāk, ka tās bērnam būt 1000-kārt mīļākas un interesantākas par tipiskajām dārgajām rotaļlietām. Un varbūt kādā jaukā dienā, kad cilvēkiem tas liksies ļoti vajadzīgi un interesanti, jo mēs ne visi spējam radīt radošas mantas, tās varēs arī pasūtīt un iegādāties..
Vēl runājot par 10-15 minūtēm laika no savas dienas un pa vidu tam arī veltot laiku sev. Lapa par mājas sakopšanu katru dienu 15 minūtes. Kopā gan dienas laikā sanāk vairāk kā 15 minūtes, bet rituālā ir iekļauts arī laiks sev - vismaz sevis sakopšanas laiks.
Tas man atgādināja, ka laikā, kad mazulis sāk likt iekšā mantiņas kastēs, bļodās utml. Ir vērts ieviest vakara rituālu, kad visas mantiņas tiek saliktas kastēs pirms gulētiešanas.. :)
Minēju mājas kārtošanas rituālu arī tāpēc, lai brīvdienas, kad varētu iziet svaigā gaisā jūrmalā, vai netālajā rotaļlaukumā, netiktu visas veltītas mājas kārtošanai. Kas ir nebeidzams process, jo ik brīdi kaut kas tiek paņemts un pārvietots, un tāpēc arī kārtošanu labāk ik brīdi pakustināt.. Nedaudz, lai nenosmacē..
Uff.. sāku par vienu, ko tā īsti neizliku uz papīra.. un beidzu ar pa visam ko citu.. Tipisks es. Nespējot noturēties kaut nedaudz uz vienas nots.. varbūt nākošajā reizē jāpastāsta sava pieredze mājas kārtošanā/lidošanā?
Ideja rotaļlietām:
Rokas putotājs. Lētākais gals 1-3Ls.
pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis
Aktīvi pasīvā palīdzēšana
Mēs esam pieraduši skriet palīdzēt citiem. Iejaukties viņu dzīvē maskējot to ar palīdzēšanu. Kā skan kādā gudrībā "Ja gribi palīdzēt bada cietējam, nedod viņam zivi, bet dod makšķeri". Un tad mēs stāvam maliņā un komentējam visu, kas tiek darīts, kā tiek darīts, kā vajag darīt un kā nevajag. Un jūtamies tik labi, jo mēs esam palīdzējuši..
Bet tā īstā palīdzība ir klusa, pat ļoti klusa. Īstā aktīvā palīdzība ir pasīva, pat ļoti pasīva.
Cilvēks, kuram gribi palīdzēt, vai viņš iegūs kko no tā, ka Tu viņa vietā izdarīsi kko? Viņš iegūs pārliecību, ka Tu to vari izdarīt, un iespējams arī pārliecību, ka viņš to nevar. Vai cilvēks ko iegūs, ja vedīsi viņu solīti pa solītim cauri? Iespējams iegūs pārliecību, ka bez citu palīdzības viņš nevar to izdarīt. Vai ir daudz prasīts, ja cilvēks grib, lai esi līdzās, lai atbalsti, bet neiejaucies? Daudz prasīts! Jo neesam pieraduši stāvēt maliņā, un justies gandarīti.
Kāpēc ir tik grūti stāvēt maliņā? Domāju, jo esam mācīti, ka labi cilvēki strādā, nestāv maliņā, iesaistās..
Lasu grāmatu Džons Boulbijs "Drošais pamats". Nav viegli, jo valoda brīžiem ir ļoti specifiska, un ir posmi, kur šķiet vajag vēl papildus zināšanas, lai saprastu par ko ir stāsts. Neparasti arī, ka grāmatā aprakstītas lekcijas/stāstījumi, kur varbūt prasās uzdod konkrētu jautājumu, lai labāk izprastu noteikto posmu. Man ir izrakstīti jau daudzi citāti, kurus varēšu pārlasīt vēlāk, kas palīdzēs man atcerēties galvenās idejas, kas man ir svarīgas. Piemēram.
"Mātei, kas parasti uzņemas lielāko daļu rūpju bērna audzināšanā pirmajos viņas dzīves mēnešos vai gados ir nepieciešams vislielākais atbalsts tieši labvēlīgu mājas apstākļu radīšanā un nevis bērna pieskatīšanā, kas ir viņas tiešais pienākums".
Parasti cilvēki, kas ierodas palīdzēt, ir gatavi paņemt Tavu mazuli un teikt - atpūties, padari kko.. Visa palīdzība parasti sākas ar vārdiem, es paņemšu mazo, pieskatīšu mazo, un tad Tu varēsi.. Pirmajā brīdī tiešām pašam var rasties vēlme, lai kāds paauklē mazo, ka tad uzrodas maģiskais laiks, kad var padarīt darbus, kas stāv. Bet vienmēr vajadzētu sev pajautāt, vai tiešām šo darbu nevar izdarīt kāds cits? Jā, varbūt lēnāk, varbūt ne gluži tik akurāti, varbūt Tev vajadzēs veltīt nedaudz laika, lai paskaidrotu. Varbūt vienkārši jāpaļaujas, ka, ja Tu šim cilvēkam biji ar mieru, dot auklēt mazo, tad būs spējīgs tikt galā arī ar citiem darbiem.
Tā vietā, lai dotu mazuli citiem, tai brīdī, kad mazais guļ, izdarīt trīs primārās lietas sev. 1) pagulēt 2) paēst 3) pabūt ar sevi (būt harmonijā ar sevi). Lai, kad mazais mostas, vari ar visiem 100% viņam pievērsties tik ilgi, cik viņam Tevi vajag. Un, kad viņš būs piepildījis savu drošības trauku, un Tu būsi savus trīs punktus izdarījis, tad vari pievērsties kam citam. Un neviens cits nespēs piepildīt Tava mazuļa drošības trauku un neviens cits Tavā vietā nevarēs izpildīt Tavus 3 punktus. Visi pārējie darbi ir citu cilvēku spēkos izdarīt. Un, kad primārās lietas ir izdarītas, kad mazuļa trauks ir piepildīts, tad vairs arī tik ļoti neprasās citam dot auklēt mazo, lai tikai varētu izmazgāt veļu vai nomazgāt traukus. Un arī nogurums nav pamudinājums. Un arī mazulis nav Tev, kā piesiets, un ļauj arī padarīt citus darbus, kad pats ir augšā.
Man ļoti pietrūkst iedrošinājums no palīgu puses, ka varu tikt ar mazuli galā pati un ka citi darbi var pagaidīt. Un viņu palīdzība/pamudinājums manu trīs punktu izpildē. Tas man dotu daudz vairāk, kā manu tiešo pienākumu pārņemšana.
P.S. Pēdējo teikumu rakstot ienāca prātā doma. Vai vadītājam atņemtu viņa pienākumu vadīt, lai viņš varētu izdarīt pārējos darbus, vai tomēr mācītu/iedrošinātu deliģēt citas lietas, lai veiktu tiešo pienākumu?
Bet tā īstā palīdzība ir klusa, pat ļoti klusa. Īstā aktīvā palīdzība ir pasīva, pat ļoti pasīva.
Cilvēks, kuram gribi palīdzēt, vai viņš iegūs kko no tā, ka Tu viņa vietā izdarīsi kko? Viņš iegūs pārliecību, ka Tu to vari izdarīt, un iespējams arī pārliecību, ka viņš to nevar. Vai cilvēks ko iegūs, ja vedīsi viņu solīti pa solītim cauri? Iespējams iegūs pārliecību, ka bez citu palīdzības viņš nevar to izdarīt. Vai ir daudz prasīts, ja cilvēks grib, lai esi līdzās, lai atbalsti, bet neiejaucies? Daudz prasīts! Jo neesam pieraduši stāvēt maliņā, un justies gandarīti.
Kāpēc ir tik grūti stāvēt maliņā? Domāju, jo esam mācīti, ka labi cilvēki strādā, nestāv maliņā, iesaistās..
Lasu grāmatu Džons Boulbijs "Drošais pamats". Nav viegli, jo valoda brīžiem ir ļoti specifiska, un ir posmi, kur šķiet vajag vēl papildus zināšanas, lai saprastu par ko ir stāsts. Neparasti arī, ka grāmatā aprakstītas lekcijas/stāstījumi, kur varbūt prasās uzdod konkrētu jautājumu, lai labāk izprastu noteikto posmu. Man ir izrakstīti jau daudzi citāti, kurus varēšu pārlasīt vēlāk, kas palīdzēs man atcerēties galvenās idejas, kas man ir svarīgas. Piemēram.
"Mātei, kas parasti uzņemas lielāko daļu rūpju bērna audzināšanā pirmajos viņas dzīves mēnešos vai gados ir nepieciešams vislielākais atbalsts tieši labvēlīgu mājas apstākļu radīšanā un nevis bērna pieskatīšanā, kas ir viņas tiešais pienākums".
Parasti cilvēki, kas ierodas palīdzēt, ir gatavi paņemt Tavu mazuli un teikt - atpūties, padari kko.. Visa palīdzība parasti sākas ar vārdiem, es paņemšu mazo, pieskatīšu mazo, un tad Tu varēsi.. Pirmajā brīdī tiešām pašam var rasties vēlme, lai kāds paauklē mazo, ka tad uzrodas maģiskais laiks, kad var padarīt darbus, kas stāv. Bet vienmēr vajadzētu sev pajautāt, vai tiešām šo darbu nevar izdarīt kāds cits? Jā, varbūt lēnāk, varbūt ne gluži tik akurāti, varbūt Tev vajadzēs veltīt nedaudz laika, lai paskaidrotu. Varbūt vienkārši jāpaļaujas, ka, ja Tu šim cilvēkam biji ar mieru, dot auklēt mazo, tad būs spējīgs tikt galā arī ar citiem darbiem.
Tā vietā, lai dotu mazuli citiem, tai brīdī, kad mazais guļ, izdarīt trīs primārās lietas sev. 1) pagulēt 2) paēst 3) pabūt ar sevi (būt harmonijā ar sevi). Lai, kad mazais mostas, vari ar visiem 100% viņam pievērsties tik ilgi, cik viņam Tevi vajag. Un, kad viņš būs piepildījis savu drošības trauku, un Tu būsi savus trīs punktus izdarījis, tad vari pievērsties kam citam. Un neviens cits nespēs piepildīt Tava mazuļa drošības trauku un neviens cits Tavā vietā nevarēs izpildīt Tavus 3 punktus. Visi pārējie darbi ir citu cilvēku spēkos izdarīt. Un, kad primārās lietas ir izdarītas, kad mazuļa trauks ir piepildīts, tad vairs arī tik ļoti neprasās citam dot auklēt mazo, lai tikai varētu izmazgāt veļu vai nomazgāt traukus. Un arī nogurums nav pamudinājums. Un arī mazulis nav Tev, kā piesiets, un ļauj arī padarīt citus darbus, kad pats ir augšā.
Man ļoti pietrūkst iedrošinājums no palīgu puses, ka varu tikt ar mazuli galā pati un ka citi darbi var pagaidīt. Un viņu palīdzība/pamudinājums manu trīs punktu izpildē. Tas man dotu daudz vairāk, kā manu tiešo pienākumu pārņemšana.
P.S. Pēdējo teikumu rakstot ienāca prātā doma. Vai vadītājam atņemtu viņa pienākumu vadīt, lai viņš varētu izdarīt pārējos darbus, vai tomēr mācītu/iedrošinātu deliģēt citas lietas, lai veiktu tiešo pienākumu?
otrdiena, 2012. gada 3. aprīlis
Mazulis iet gulēt pats?
Kad mācīt mazulim iet gulēt pašam? Man apkārt šis jautājums pēdējās nedēļas laikā skanējis tik bieži, kad gribas par šo tēmu uzrakstīt, kas ir manos novērojumos.
Man šādi noformulēts jautājums izraisa smieklus un dusmas. Tāda sajūta, ka visu šo laiku mazuļa vietā kāds ir gājis gulēt. Jau no pirmās dienas, stundas, minūtes, kad mazais ir pirmo reizi iemidzis, mazulis to ir izdarījis pats. Visticamāk pielocījis pilnu savu mazo puncīti un aizmidzis. Pats saviem mazajiem spēciņiem aizvēris actiņas un aizmidzis. Šo patiesību/faktu cilvēki mēdz aizmirst, kad runā par mazuļa gulētiešanu. Kad vēl kāds pasaka, ka mazuli labāk netraucējiet ar šo jautājumu pirmo gadu, lai apgūst pārējās lietas, tad man saceļas spuras gaisā. Ko tad mazulis darīs visu to pirmo gadu? Negulēs? Gulēs un ies gulēt, kā nu pratīs! Un pēc tam, kad būs iestaigājis neironos savu gulētiešanas taciņu, tad vecāki nāks un mēģinās mācīt, ko savādāk? Tas liekas diezgan absurdi..
Nesaku, ka mums ir viegli ar gulētiešanu, ka mums nav kreņķu un iemigšana notiek momentā. Ir dienas, kad tas notiek ātrāk, ir dienas, kad ilgāk. Bet vienmēr cenšos atcerēties, ka viņam pašam jāaizmieg. Ka lielākais darbs, ko es varu paveikt viņa labā, ir ļaut viņam iemigt pašam un būt tikai līdzās. Mācīties jau no paša sākuma iet pa pašiemigšanas taciņu, lai vēlāk tā nav jāpārmij. Paļauties uz viņu, ka viņam jau no dabas ir dotas spējas iemigt. Ka viņam no dabas jau ir dotas spējas sajust, kad ir noguris. Un pie pirmajām noguruma pazīmēm iet gulēt, kad viņam vēl pašam ir spēka aizmigt. Paši tak zinām, cik grūti ir iemigt, kad esam ļoti pārguruši, ka gulēt gribētos iet, bet nesanāk iemigt..
Šobrīd mums ar gulēšanu iet grūti. Miķelis mācās rāpot un, ejot gulēt, bieži gribas apgriezties uz vēdera, bet esot uz vēdera pieceļas četrrāpus, un tad nav nekāda gulēšana. Ir reizes, kad ļauju viņam griezties uz vēdera, celties četrrāpus. Stāstu, ka viņš jūtas noguris, ka pagulējis jutīsies atpūties, būs spēka jaunām rotaļām un izpētēm. Ja tomēr vēl izrāda gulētiešanas pazīmes, tad saku, ka liksimies uz muguriņas un čučēsim. Brīžiem pieturu maigi, lai negriežas uz sāniem, reizēm, lai tikai negriežas uz punča. Bet, ja ļoti pretojas un grib griezties - ļauju. Vai tad es zinu labāk par viņu, kā viņš jūtas? Varbūt, ka vēl nemaz nav tik noguris, lai gulētu. Varbūt tikai actiņa ieniezējās. Varbūt kopā pavadītais laiks ar mammu bija viss, kas viņam bija vajadzīgs. Varbūt tikai neliels atpūtas brīdītis bija nepieciešams.. Un ļauju atkal skriet.. Pulkstenī ļoti neskatos, bet parasti vairāk par 5-15 minūtēm midzināt necenšos. Šobrīd, ja ļoti gribas gulēt, bet pašam neizdodas iemigt, visu laiku grozās. Vai arī man ļoti gribas, lai viņš iemieg, tad paņemu viņu klēpī, pussēdus, pusguļus pozā un stāstu kko, strādāju ar datoru, vai paskaties kādu filmu vai seriālu. Un pie mammas mierā un siltumā iemieg. Un zinu, ka šis posms paies, ka nebūs vairs trauksmes par mācīšanos rāpot, nebūs trauksmes par jaunajiem iespaidiem un atkal pats mācēs atrast ceļu uz miegu, un man vajadzēs tikai ielikt gultiņā, iedot knupīti un uzlikt sedziņu..
Ar to arī gribēju beigt, bet uzrakstīju vārdu knupītis.. Un atcerējos, ka daudzi vecāki ātri cenšas tikt vaļā no knupīša. Ne reti arī ieraugot mazuli ar knupīti, pirmais, kas nāk ārā no pieaugušo mutes ir - kam te tas knupītis ir mutē.. Kāpēc ir jāpievērš tam uzmanība? Katram ir savs laiks, kad no tā tik vaļā. Katram ir savs veids, kā ar trauksmainām situācijām tikt galā. Un knupītis ir labs mammas aizvietotājs, kad nevar rast mierinājumu pie mammas. Un, ejot gulēt, mazulis šķiras no mammas, tātad ir nepieciešams mierinājums un knupītis to var dot. Daži iemīļo arī kādu mantiņu, kas tiek ņemta gultiņā.. Mēģinot bērnam iemācīt aizmigt bez pieaugušā klātbūtnes, noteikti vajadzētu atcerēties, ka ir nepieciešams mierinājums, lai iemigtu. Bet nereti ap to laiku no knupīša cenšas atradināt, vai jau atradinājuši. Un kā lai mazais iemācās aizmigt, ja veids kā bija iemācījies ir jāpārmācās un tad vēl uzliek trauksmi, jo atstāj vienu..
Nesaprotu, kāpēc vispār tiek runāts pirms gada vecuma, ka bērnam jāiemieg bez vecāka klātbūtnes. Vai tiešām ir tik grūti pasēdēt blakus 5-15 minūtes? Vai tas ir tādēļ, ka pēc gada, mamma ies uz darbu un bērnudārzā neviens viņam nesēdēs blakus? Par to man pašai ir trauksmes sajūta, kā es laidīšu savu mazo bērnudārzā, kad visi iet vienā laikā gulēt, kad viņš ir pieradis iet gulēt, kad ir noguris un vairāk reizes dienā gulēt, nekā vidēji viņa vienaudži.. Nemaz nerunāsim par to, ka valsts bērnudārzā visticamāk tiks tikai īsi pirms skolas.. Bet par to kādā citā reizē, varbūt..
Man šādi noformulēts jautājums izraisa smieklus un dusmas. Tāda sajūta, ka visu šo laiku mazuļa vietā kāds ir gājis gulēt. Jau no pirmās dienas, stundas, minūtes, kad mazais ir pirmo reizi iemidzis, mazulis to ir izdarījis pats. Visticamāk pielocījis pilnu savu mazo puncīti un aizmidzis. Pats saviem mazajiem spēciņiem aizvēris actiņas un aizmidzis. Šo patiesību/faktu cilvēki mēdz aizmirst, kad runā par mazuļa gulētiešanu. Kad vēl kāds pasaka, ka mazuli labāk netraucējiet ar šo jautājumu pirmo gadu, lai apgūst pārējās lietas, tad man saceļas spuras gaisā. Ko tad mazulis darīs visu to pirmo gadu? Negulēs? Gulēs un ies gulēt, kā nu pratīs! Un pēc tam, kad būs iestaigājis neironos savu gulētiešanas taciņu, tad vecāki nāks un mēģinās mācīt, ko savādāk? Tas liekas diezgan absurdi..
Nesaku, ka mums ir viegli ar gulētiešanu, ka mums nav kreņķu un iemigšana notiek momentā. Ir dienas, kad tas notiek ātrāk, ir dienas, kad ilgāk. Bet vienmēr cenšos atcerēties, ka viņam pašam jāaizmieg. Ka lielākais darbs, ko es varu paveikt viņa labā, ir ļaut viņam iemigt pašam un būt tikai līdzās. Mācīties jau no paša sākuma iet pa pašiemigšanas taciņu, lai vēlāk tā nav jāpārmij. Paļauties uz viņu, ka viņam jau no dabas ir dotas spējas iemigt. Ka viņam no dabas jau ir dotas spējas sajust, kad ir noguris. Un pie pirmajām noguruma pazīmēm iet gulēt, kad viņam vēl pašam ir spēka aizmigt. Paši tak zinām, cik grūti ir iemigt, kad esam ļoti pārguruši, ka gulēt gribētos iet, bet nesanāk iemigt..
Šobrīd mums ar gulēšanu iet grūti. Miķelis mācās rāpot un, ejot gulēt, bieži gribas apgriezties uz vēdera, bet esot uz vēdera pieceļas četrrāpus, un tad nav nekāda gulēšana. Ir reizes, kad ļauju viņam griezties uz vēdera, celties četrrāpus. Stāstu, ka viņš jūtas noguris, ka pagulējis jutīsies atpūties, būs spēka jaunām rotaļām un izpētēm. Ja tomēr vēl izrāda gulētiešanas pazīmes, tad saku, ka liksimies uz muguriņas un čučēsim. Brīžiem pieturu maigi, lai negriežas uz sāniem, reizēm, lai tikai negriežas uz punča. Bet, ja ļoti pretojas un grib griezties - ļauju. Vai tad es zinu labāk par viņu, kā viņš jūtas? Varbūt, ka vēl nemaz nav tik noguris, lai gulētu. Varbūt tikai actiņa ieniezējās. Varbūt kopā pavadītais laiks ar mammu bija viss, kas viņam bija vajadzīgs. Varbūt tikai neliels atpūtas brīdītis bija nepieciešams.. Un ļauju atkal skriet.. Pulkstenī ļoti neskatos, bet parasti vairāk par 5-15 minūtēm midzināt necenšos. Šobrīd, ja ļoti gribas gulēt, bet pašam neizdodas iemigt, visu laiku grozās. Vai arī man ļoti gribas, lai viņš iemieg, tad paņemu viņu klēpī, pussēdus, pusguļus pozā un stāstu kko, strādāju ar datoru, vai paskaties kādu filmu vai seriālu. Un pie mammas mierā un siltumā iemieg. Un zinu, ka šis posms paies, ka nebūs vairs trauksmes par mācīšanos rāpot, nebūs trauksmes par jaunajiem iespaidiem un atkal pats mācēs atrast ceļu uz miegu, un man vajadzēs tikai ielikt gultiņā, iedot knupīti un uzlikt sedziņu..
Ar to arī gribēju beigt, bet uzrakstīju vārdu knupītis.. Un atcerējos, ka daudzi vecāki ātri cenšas tikt vaļā no knupīša. Ne reti arī ieraugot mazuli ar knupīti, pirmais, kas nāk ārā no pieaugušo mutes ir - kam te tas knupītis ir mutē.. Kāpēc ir jāpievērš tam uzmanība? Katram ir savs laiks, kad no tā tik vaļā. Katram ir savs veids, kā ar trauksmainām situācijām tikt galā. Un knupītis ir labs mammas aizvietotājs, kad nevar rast mierinājumu pie mammas. Un, ejot gulēt, mazulis šķiras no mammas, tātad ir nepieciešams mierinājums un knupītis to var dot. Daži iemīļo arī kādu mantiņu, kas tiek ņemta gultiņā.. Mēģinot bērnam iemācīt aizmigt bez pieaugušā klātbūtnes, noteikti vajadzētu atcerēties, ka ir nepieciešams mierinājums, lai iemigtu. Bet nereti ap to laiku no knupīša cenšas atradināt, vai jau atradinājuši. Un kā lai mazais iemācās aizmigt, ja veids kā bija iemācījies ir jāpārmācās un tad vēl uzliek trauksmi, jo atstāj vienu..
Nesaprotu, kāpēc vispār tiek runāts pirms gada vecuma, ka bērnam jāiemieg bez vecāka klātbūtnes. Vai tiešām ir tik grūti pasēdēt blakus 5-15 minūtes? Vai tas ir tādēļ, ka pēc gada, mamma ies uz darbu un bērnudārzā neviens viņam nesēdēs blakus? Par to man pašai ir trauksmes sajūta, kā es laidīšu savu mazo bērnudārzā, kad visi iet vienā laikā gulēt, kad viņš ir pieradis iet gulēt, kad ir noguris un vairāk reizes dienā gulēt, nekā vidēji viņa vienaudži.. Nemaz nerunāsim par to, ka valsts bērnudārzā visticamāk tiks tikai īsi pirms skolas.. Bet par to kādā citā reizē, varbūt..
piektdiena, 2012. gada 9. marts
7. mēnesis
Sešu mēnešu jubilejā Miķelis izdomāja, ka ir laiks pārvietoties uz priekšu. Dienas vidū es ievēroju, ka pārvietošanās uz priekšu notiek pa kādiem centimetriem diviem. Dienas beigās jau tika iefilmēts video ar krietni acīmredzamāku pārvietošanos uz priekšu. Un nākamajā dienā.. Tēlaini izsakoties, slūžas bija vaļā. Kad kkas tika noskatīts, tad tik uz priekšu. Pirmajās dienās krietnu laiciņu varēja dzenāt pa māju Actimel pudelīti. Kā tiek klāt un mēģina saņemt rociņā, tā tiek pastumta uz priekšu, un jālien tai atkal pakaļ.
Kādi tik izrādās nav veidi kā līst uz priekšu. Tā kā airējoties, ar abām rociņām vienlaicīgi, tad ar katru atsevišķi. Vēlāk tiek pievienotas arī kājas, un tā tandēmā uz priekšu. :)
Lēnā garā arī iemācījies atstutēties ar abām rokām uz elkoņiem, un arī vienu jau pacelt no grīdas, lai sniegtos pēc mantas vai dotu 5, kad mūsējie hokejā iemet kādu vārtus. Svaru kastei (kādus 10 cm augsta), uzliekot virsū mantas, sākumā bija grūti dabūt, bet tagad jau ne tikai dabūn, bet arī pārrāpjas tai pāri, it kā tas nebūtu nekas liels. Diemžēl tas nozīmē arī to, ka labākā vieta, kur nolikt mantas - grīda, ir jāaizmirst. Tām mantām tiek klāt mazais, un tad var notikt visādi kreņķi.
Arvien labāk tiek attīstīta ķeršana, un mantas daudz vieglāk jau padodas rokās nekā agrāk. Bumbu plaukstas lielumā ar reljefainu virsmu tīri viegli jau paņem plaukstā. Vispār par dažādām reljefa virsmām ir liela interese un sajūsma.
Bija gadījums, kad tādu pogu virteni pakārām viņam priekšā, un tā kā svārsts kustējās. Pāris reizes Miķelis mēģināja to noķert, bet katru reizi kur viņa rociņa pazibēja, virteni jau bija prom. Viņš nedusmojās, tikai sakopoja visus savus spēkus un pastiepa rociņu augstāk, vietā kur virtene gandrīz nemaz nekustējās. Un dabūja to rokā.. :) Vēl kāds no fizikas likumiem apgūts..
Pēdējās nedēļas laikā arī iemācījies tādu kā sānguļsēdēšanu. Vai nu meklējot mantu zem sevis, vai kā savādāk sagriežas sāniski (noliek dibenu uz grīdas), viena kāja paliek uz priekšu un atstutējas ar roku, ka galva ir augšā..
Brīžiem pārņem sajūtas, ka vispār kā tādas lietas var iemācīties, kā kko tik foršu var mācēt darīt.. Aizmirstot, ka vismaz daļu no tām lietām es arī vēl varu izdarīt.. :)
Joprojām labprāt arī spēlējamies uz muguras, ar mantiņām arī ar savām kājiņām.. Lai arī šķita, ka aizmirsis griezties no muguras caur kreiso sānu, atkal ir atcerējies un izmanto arī otru variantu.. Brīžiem dusmojas, kad kkur iesprūst, kā jau mēs visi.
Šķiet esam sagaidījuši arī zobu nākšanas laiku, vienīgais neko prātīgi nevar iedabūt tai mutē, lai palīdzētu atvēsināties vai pamasēt..
Kādi tik izrādās nav veidi kā līst uz priekšu. Tā kā airējoties, ar abām rociņām vienlaicīgi, tad ar katru atsevišķi. Vēlāk tiek pievienotas arī kājas, un tā tandēmā uz priekšu. :)
Lēnā garā arī iemācījies atstutēties ar abām rokām uz elkoņiem, un arī vienu jau pacelt no grīdas, lai sniegtos pēc mantas vai dotu 5, kad mūsējie hokejā iemet kādu vārtus. Svaru kastei (kādus 10 cm augsta), uzliekot virsū mantas, sākumā bija grūti dabūt, bet tagad jau ne tikai dabūn, bet arī pārrāpjas tai pāri, it kā tas nebūtu nekas liels. Diemžēl tas nozīmē arī to, ka labākā vieta, kur nolikt mantas - grīda, ir jāaizmirst. Tām mantām tiek klāt mazais, un tad var notikt visādi kreņķi.
Arvien labāk tiek attīstīta ķeršana, un mantas daudz vieglāk jau padodas rokās nekā agrāk. Bumbu plaukstas lielumā ar reljefainu virsmu tīri viegli jau paņem plaukstā. Vispār par dažādām reljefa virsmām ir liela interese un sajūsma.
Bija gadījums, kad tādu pogu virteni pakārām viņam priekšā, un tā kā svārsts kustējās. Pāris reizes Miķelis mēģināja to noķert, bet katru reizi kur viņa rociņa pazibēja, virteni jau bija prom. Viņš nedusmojās, tikai sakopoja visus savus spēkus un pastiepa rociņu augstāk, vietā kur virtene gandrīz nemaz nekustējās. Un dabūja to rokā.. :) Vēl kāds no fizikas likumiem apgūts..
Pēdējās nedēļas laikā arī iemācījies tādu kā sānguļsēdēšanu. Vai nu meklējot mantu zem sevis, vai kā savādāk sagriežas sāniski (noliek dibenu uz grīdas), viena kāja paliek uz priekšu un atstutējas ar roku, ka galva ir augšā..
Brīžiem pārņem sajūtas, ka vispār kā tādas lietas var iemācīties, kā kko tik foršu var mācēt darīt.. Aizmirstot, ka vismaz daļu no tām lietām es arī vēl varu izdarīt.. :)
Joprojām labprāt arī spēlējamies uz muguras, ar mantiņām arī ar savām kājiņām.. Lai arī šķita, ka aizmirsis griezties no muguras caur kreiso sānu, atkal ir atcerējies un izmanto arī otru variantu.. Brīžiem dusmojas, kad kkur iesprūst, kā jau mēs visi.
Šķiet esam sagaidījuši arī zobu nākšanas laiku, vienīgais neko prātīgi nevar iedabūt tai mutē, lai palīdzētu atvēsināties vai pamasēt..
Interneta un citas piegādes
Pēdējās dienās man ir radušās pārdomas par internetveikalu piegādēm un, cik tomēr liela ir tā samaksa par piegādi. Ja par vienu piegādi samaksāt 2-3 latu ir diezgan pieņemami, tad samaksāt vairākiem veikaliem, summa aug.
Sanāca tā, ka es vienā dienā pasūtīju trīs pasūtījumus no trim dažādiem interneta veikaliem. Vienā par piegādi nesamaksāju necik, jo savācu nepieciešamo summu bezmaksas piegādei. Otrā samaksāju 2 latus. Un trešajā samaksāju 2.50. Beigās izrādās, ka man piegādāja visas šīs trīs lietas ne vien viena firma, bet pat viens cilvēks, un trīs dienas pēc kārtas. :) Tātad, lai es saņemtu piegādi katru dienu ar jaunu preci, es samaksāju 4.50.
Jau tad, kad pasūtīju filozofēju, ka varētu būt iespēja, ka izvēlos kā piegādi konkrētu firmu, ar kuru tad sarunāju par piegādes laikiem un izcenojumu atkarībā no tā, cik svarīgs klients, es viņiem esmu. Piemēram, šajā gadījumā es ar viņiem sazinos, vai kad viņi sazinās ar mani, saku, ka man būs trīs piegādes un ka vēlēšos tā saņemt kopā. Tātad tikai viena piegāde, un tikai viena maksa par piegādi. Varētu pat tā, ka es vienā veikalā iepērkos vairāk, nopelnot bezmaksas piegādi, un tad pārējos varu iepirkties mazāk un pievienot vienkārši šai piegādei. To visu, protams, var variēt, ka saku, ka man viena piegāde ir steidzama, gribu saņemt pēc iespējas ātrāk, bet pārējās var gaidīt, kad veikals sapakos, sasūtīs sev no visām noliktavām mantas un tiks nodots kurjerdienestam. Attiecīgi arī, tad maksāju par divām piegādēm.
Nevarēju šo visu paturēt sevī, pēc tam, ka trīs dienas pēc kārtas man viens un tas pats cilvēks piegādā trīs paciņas, kuras es pasūtīju vienā dienā. Nemaz nerunājot, ka tas nozīmē, ka man trīs dienas pēc kārtas, noteikti ir jābūt vienā vietā un jārausta varbūt savs režīms, ka tūlīt, tūlīt 2h garumā (reizēm ilgāk), var ierasties kurjers ar manu mantu. Iedomājieties, ka Jums ir pēkšņa sanāksme uz 15 minūtēm, un tieši tās vidū iezvanās kurjera zvans, ka esmu klāt. Vai, ka esat uztaisījuši sev kafiju, un daudzi citi mazi notikumi, kuri var tikt pārtraukti trīs dienu garumā..
Nekāda naida pret kurjerdienestiem un piegādēm, bet reizēm tomēr gribās mieru un klusumu, un vienu lielu piegādi labāk nekā daudz mazas..
Sanāca tā, ka es vienā dienā pasūtīju trīs pasūtījumus no trim dažādiem interneta veikaliem. Vienā par piegādi nesamaksāju necik, jo savācu nepieciešamo summu bezmaksas piegādei. Otrā samaksāju 2 latus. Un trešajā samaksāju 2.50. Beigās izrādās, ka man piegādāja visas šīs trīs lietas ne vien viena firma, bet pat viens cilvēks, un trīs dienas pēc kārtas. :) Tātad, lai es saņemtu piegādi katru dienu ar jaunu preci, es samaksāju 4.50.
Jau tad, kad pasūtīju filozofēju, ka varētu būt iespēja, ka izvēlos kā piegādi konkrētu firmu, ar kuru tad sarunāju par piegādes laikiem un izcenojumu atkarībā no tā, cik svarīgs klients, es viņiem esmu. Piemēram, šajā gadījumā es ar viņiem sazinos, vai kad viņi sazinās ar mani, saku, ka man būs trīs piegādes un ka vēlēšos tā saņemt kopā. Tātad tikai viena piegāde, un tikai viena maksa par piegādi. Varētu pat tā, ka es vienā veikalā iepērkos vairāk, nopelnot bezmaksas piegādi, un tad pārējos varu iepirkties mazāk un pievienot vienkārši šai piegādei. To visu, protams, var variēt, ka saku, ka man viena piegāde ir steidzama, gribu saņemt pēc iespējas ātrāk, bet pārējās var gaidīt, kad veikals sapakos, sasūtīs sev no visām noliktavām mantas un tiks nodots kurjerdienestam. Attiecīgi arī, tad maksāju par divām piegādēm.
Nevarēju šo visu paturēt sevī, pēc tam, ka trīs dienas pēc kārtas man viens un tas pats cilvēks piegādā trīs paciņas, kuras es pasūtīju vienā dienā. Nemaz nerunājot, ka tas nozīmē, ka man trīs dienas pēc kārtas, noteikti ir jābūt vienā vietā un jārausta varbūt savs režīms, ka tūlīt, tūlīt 2h garumā (reizēm ilgāk), var ierasties kurjers ar manu mantu. Iedomājieties, ka Jums ir pēkšņa sanāksme uz 15 minūtēm, un tieši tās vidū iezvanās kurjera zvans, ka esmu klāt. Vai, ka esat uztaisījuši sev kafiju, un daudzi citi mazi notikumi, kuri var tikt pārtraukti trīs dienu garumā..
Nekāda naida pret kurjerdienestiem un piegādēm, bet reizēm tomēr gribās mieru un klusumu, un vienu lielu piegādi labāk nekā daudz mazas..
otrdiena, 2012. gada 14. februāris
Aplikācijas telefonā
Man vienkārši gribas kliegt, kad redzu Manas lēcas un Baltic Taxi reklamējot Android telefoniem pieejamo jauno aplikāciju. Kādēļ tieši no Android versijas 2.2 ir pieejamas šīs aplikācijas? Ar ko mana 1.6 versija ir tik sliktāka, ka man nav pieejamas šīs aplikācijas? Nav man aizvēsturisks telefons.. nopirku laikā, kad tik tikko bija iznācis HTC Desire.. Un ziniet manam ir neskaitāmas lietas labākas.. Piemēram, izmērs - nav milzonis. Un vēl es varu savā telefonā rakstīt ar cimdiem! Tā lūk!
Twiterī pirms Manas lēcas laida klajā aplikāciju un uzdeva jautājumus, ko tajā ielikt, es lūdzu vispirms aplikāciju un, tad izteiktu ieteikumus, ar lūgumu, ka manam telefonam arī aplikāciju vajadzētu varēt ielādēt (to lūdzu, jo zinu, ka ar Staro Rīga aplikāciju iekš Android Marketa parametriem vajadzēja papūlēties, lai būtu atļauta novilkšana). Atbildēja, ka tad gaidīs manus komentārus vēlāk. Un, kad iznāca aplikācija, tad es jutos piemuļķota. Rakstīju arī e-pastā viņiem, ka tā nav godīgi. Solīt, likt gaidīt, cerēt un pēc tam iesist pļauku sejā. Atbildes nebija.
Šo visu rakstu, jo saņēmu e-pastu ar priecīgo ziņu, ka viņiem ir šī aplikācija. Un joprojām pārliecinājos, ka nevaru to uzinstalēt uz sava telefona. Starp citu, var taisīt dažādas aplikācijas versijas, dažādām Android versijām. Nebūs iebildumi, ja tehnoloģisku iemeslu dēļ man nebūs, kas pieejams, bet bez acīm redzama iemesla..
Manas lēcas ir mēģinājuši no datorekrāna ar telefonu nolasīt ievietoto QR kodu? Man neizdevās, lai arī kādas gaismas apkārt nesaslēgtu. Laikam slikts ģenerators. Uzmetu googlē, un atradu skaistu ģeneratoru, kurš pat pie mazākā izmēra ļoti skaisti nolasījās - http://qrcode.kaywa.com/.
Papētīju, ka firma, kas izstrādājusi aplikācijas - Amberphone. Ir izstrādājusi vairākas aplikācijas, bet tik un tā jau pie n-tās aplikācijas pirmais komentārs ir "Vajag iespēju pārlikt uz SD karti". Es to sauktu par sliktu testēšanu un izstrādi, jo, ja viņiem pašiem būtu telefons, un viņi uz to arī notestētu, ne tikai uz virtuālajām mašīnām, tad šo funkcionalitāti būtu ieviesuši ļoti ātri.
Twiterī pirms Manas lēcas laida klajā aplikāciju un uzdeva jautājumus, ko tajā ielikt, es lūdzu vispirms aplikāciju un, tad izteiktu ieteikumus, ar lūgumu, ka manam telefonam arī aplikāciju vajadzētu varēt ielādēt (to lūdzu, jo zinu, ka ar Staro Rīga aplikāciju iekš Android Marketa parametriem vajadzēja papūlēties, lai būtu atļauta novilkšana). Atbildēja, ka tad gaidīs manus komentārus vēlāk. Un, kad iznāca aplikācija, tad es jutos piemuļķota. Rakstīju arī e-pastā viņiem, ka tā nav godīgi. Solīt, likt gaidīt, cerēt un pēc tam iesist pļauku sejā. Atbildes nebija.
Šo visu rakstu, jo saņēmu e-pastu ar priecīgo ziņu, ka viņiem ir šī aplikācija. Un joprojām pārliecinājos, ka nevaru to uzinstalēt uz sava telefona. Starp citu, var taisīt dažādas aplikācijas versijas, dažādām Android versijām. Nebūs iebildumi, ja tehnoloģisku iemeslu dēļ man nebūs, kas pieejams, bet bez acīm redzama iemesla..
Manas lēcas ir mēģinājuši no datorekrāna ar telefonu nolasīt ievietoto QR kodu? Man neizdevās, lai arī kādas gaismas apkārt nesaslēgtu. Laikam slikts ģenerators. Uzmetu googlē, un atradu skaistu ģeneratoru, kurš pat pie mazākā izmēra ļoti skaisti nolasījās - http://qrcode.kaywa.com/.
Papētīju, ka firma, kas izstrādājusi aplikācijas - Amberphone. Ir izstrādājusi vairākas aplikācijas, bet tik un tā jau pie n-tās aplikācijas pirmais komentārs ir "Vajag iespēju pārlikt uz SD karti". Es to sauktu par sliktu testēšanu un izstrādi, jo, ja viņiem pašiem būtu telefons, un viņi uz to arī notestētu, ne tikai uz virtuālajām mašīnām, tad šo funkcionalitāti būtu ieviesuši ļoti ātri.
pirmdiena, 2012. gada 13. februāris
Gulētiešanas rituāls
Mūsu gaidīšanas laiku kopā ar mums pavadīja mums ļoti tuvs un mīļš cilvēks - dūla Linda Vītuma. Un arī par gulētiešanas un citiem rituāliem ļoti cītīgi stāstīja un ieteica ievērot, jo mazajam tie radīs drošības sajūtu, pašiem būs vieglāk utml. Tagad jau daudz ko no stāstītā vairs neatceros, tikai zinu, ka mēs daudz ko darījām pa savam :) iemaisījām savas domas, viedokļus un sajūtas..
Pirmais, ko ātri ievēroju un ko biju novērojusi pie citiem vecākiem, sadusmošanos, ka kāds kko skaļāk pasaka vai noiet garām, mazuļa midzināšanas vai gulēšanas laikā. Tā kā ieklausījāmies Miķelī un praktiski nedevām citiem cilvēkiem rokās, tad citu atruna - uzmodināsi, pats varēsi arī midzināt - mūsu gadījumā nestrādāja. Ātri sapratu, ka daudz vairāk par ārējo troksni sabijos pati nevis Miķelis, un no mana stresa, tad varbūt palika nemierīgāks. Dusmu vilnis, kas manī sacēlās, bija nevajadzīgs un traucēja mierinoši iemidzināt pamodušos mazuli atpakaļ. Un kas tad tik slikts notika? Nevaram visus trokšņus vienmēr izslēgt, un daži trokšņi, kas ir dzirdēti esot nomodā, varbūt pat miegā esot bija mierinoši un drošību apstiprinoši. Paliku pie pārliecības, ka, ja modīsies, modīsies. Ja kāds pieaugušais būtu iemidzis istabā, tad to arī nenestu uz citu istabu, bet censtos uzvesties klusāk, cik nu tas izdotos.. tāpat ar mazo. Pie tam Miķelis gulēja vidēji 45 minūtes. Ja pirmajā REM-miegā netika modināts, tad atlikušo laiku grūtāk pamodināms un 5 minūtes tur vai šur neko daudz neizteiktu. Pagulēs ilgāk pa nakti vai nākošajā gulēšanas reizē. Daudz smieklīgāk bija vērot, kā cilvēki centās izteikti klusi, bet ātri pārvietoties pa istabu, parasti radot daudz lielāku troksni, vismaz stresa vilni gan, kas nāca no viņiem pašiem. Un ne reti tiekot it kā "drošajā" zonā, sadarīja muļķības un radīja neparedzēti lielu troksni. :)
Kkā jau no paša sākuma, necentāmies Miķeli īpaši kratīt, šūpot tik nedaudz šušināt pie austiņas kā asintiņas, lai radīt sajūtu kā vēderā. Rakstu par mazā bēbīša lielo kreņķi (var lasīt iekš kastanis.org un lina.lv) lasījām n-reizes, lai nomierinātu sevi, lai radītu drošību sevī, ka spējam būt labākā mamma un tētis mūsu mazulim. Izmantojām rakstu, lai nomierinātu mazuli, kas parasti tiek veikts ar visām šīm šūpošanām un dziedāšanām utml. Un midzinājām Miķeli pārsvarā ar savu klātbūtni, savu pirkstiņu jeb zīšanu (pirmajos mēnešos nelietojām knupi, bet savu pirkstiņu) un mieru.
Galvenie rituāli, ko centāmies ievērot.
1) No rīta uzvelkam dienas drēbes, nomazgājamies, aprunājamies kā gājis pa nakti. Viss norisinājās uz lielā pārtinamā galdiņa, kas tika sameistarots ar tētiņa gādību. Ilgu laiku tas bija rituāls ar tētiņu. Un pirmajās reizēs bija pārsteigums sejā, kad no rītiem bija māmiņa.
2) Kad bija pavisam maziņš, centāmies pie pirmajām noguruma pazīmēm, doties uz čučamuižu. Centāmies bērnu labāk lieku reizi mēģināt iemidzināt, nekā pārstimulēt.
3) Ejot gulēt, tika uzlikta viena konkrēta viņa sega, ar kuru tad nespēlējāmies ne kā citādi un izmantojām, kad ejam gulēt. Ejot gulēt arī pieklusinājām balsi un ja varēja arī gaismu, bet neradījām pilnīgu tumsu.
4) Pēc vannas vienmēr bija daži papildus atribūti kā nosusināšana, ieeļļošana. Bet beidzās ar iešanu gulēt, sākumā arī ņammu pēc vannas. Reizēm ar visu dvieli, reizēm jau saģērbušos uz nakti.
5) Uz nakti guļot tika vilkts nakts tērps. Visu laiku viens un tas pats, izņemot, ja sasmērējās un nepaspēja izmazgāties/izžūt. Un izaugot mainījās. Mums arī sākumā pārsvarā nakts tērps bija tikai pampers, jo istabā ne reti gaiss bija siltāks par 24 grādiem.
6) Pa nakti pampers tika mainīts ar kaku, turpat gultiņā, ar pēc iespējas mazāk sarunām, ļoti klusi un nevelkot neko garumā. Linda teica, ka čuru pa nakti nevajag mainīt, bet reizēm, kad bija nemiers, nomainot pamperi, kurā bija tikai čura, izdevās ātri mazuli nomierināt. Jau no kādiem 4 mēnešiem, ja kaka pa nakti nebija, tad pampers tika mainīts tikai no rīta.
7) Centāmies stāstīt, ka iesim gulēt, ko no viņa sagaidām. Kādas varētu būt viņa sajūtas - plakstiņi paliek smagi un aizkrīt. Lai ļaujas miedziņam. Kas notiks, kas pamodīsies, ko tad darīsim. Ka pēc gulēšanas būs atpūties, būs spēka.
Pēc Vitas Kalniņas vizītes mājās daudz labāk izpratām raksta par kreņķi būtību, atcerējos iepriekš stāstītās lietas no Vitas puses par raudāšanas uzklausīšanu. Atcerējos arī savu pieredzi, kad pāris gadu atpakaļ nokritu pa kāpnēm un tikai nedaudz sasitos. Cik ļoti man gribējās raudāt, vienkārši raudāt, pat negribēju, lai man kāds ko jautā, bet lai arī paliek pie manis un vienkārši ir man līdzās. Centos pēc iespējas ātrāk pateikt, ka man viss ir kārtībā, ka gribu lai man neko nejautā, liek mieru visādi citādi un lai paliek ar mani. Šo pieredzi reizēm cenšos atcerēties, kad Miķelis raud. Un pie sevis atkārtoju, ka es viņam palīdzu esot līdzās un ļaujot izraudāties. Jau diezgan agri knupi piedāvājām skaļi un pieliekot acu augstumā, lai Miķelis zin, ko var izvēlēties. Un tikai tad piestūmām pie lūpām, lai ja grib var paņemt. Tagad ir tā, ka ja ir gatavs nomierināties, tad beidz raudāt un paņem pats ar rociņām piedāvāto knupi.
Runāju arī par raudāšanu, jo manī ir radusies pārliecība, ka tas, ko mēģina panākt ar šūpošanos ir raudāšanas pārstāšana. Un atkārtojot kko atkal un atkal mēs iemācam veidu kā nomierināties. Un man arī šķiet svarīgi, ka mēs nomierināmies, kad esam gatavi nevis apspiežot savas izjūtas.
Lasot Vitas rakstu, radās pārliecība, ka ja bērnu laicīgi liks gulēs un nepārstimulēs (domāju, ka arī Linda par to mums stāstīja), tad bērnam pašā pietiks spēka aizmigt un nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi. Man patīk šūpuļdziesmas, bet mūsu gadījumā vismaz šobrīd, tās viņu ieinteresē, piesaista interesi un neļauj aizmigt. Šobrīd pats, kad viņam gribas, viņš padzied sev šūpuļdziesmu, pastāsta pasaku un iemieg. Reizēm vajag knupi, reizēm bez tā iztiek. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir sedziņa, tāpēc mums nav svarīgi būt vienā vietā, lai iemigtu. Ja esmu ļoti nepacietīga un gribu, lai iemieg, varu iedot (ja pats to kaut nedaudz vēlas) savu krūti, kā es saucu - miegazāles. Bet tas netiek pielietots regulāri. Esmu klāt. Pielieku rociņu pie viņa rociņas, sejiņas, pierītes. Ja varu, tad reizēm savu galviņu (Pēdējā laikā, tas ne reti nozīmē, ka Miķelis ieķersies man matos, tāpēc šo tagad izmantoju retāk). Ja 15 minūšu laikā neaizmiegam, tad gulēt negribam un ceļamies augšā. Tas gan nenozīmē, ka pēc 5, 15 minūtēm mēs atkal nevarētu varbūt doties gulēt, un šoreiz aizmigt.
Kādu laiciņu ap 3, 4 mēnešiem bija grūtības aiziet uz nakti gulēt. Pēc PEP mammas Kristīnes ieteikuma jau kādu laiciņu pildīju gulētiešanas kalendāru. Es gan teiktu, ka tajā vairāk tiek pierakstīta dienas gaita, ne tik ļoti gulēšana. Bet kādā dienā to pētīju un sapratu, ka vakaros gaidam, kad Miķelis pamodīsies un kad ir pamodies sakam - ejam gulēt. Tas tā smieklīgi sanāk - pamodos un jau jāiet gulēt. Bet šķita, ka viņš tik ātri iemieg, ka viņam būs grūti pārģērbties nakts drēbēs, kas redzēsim, ka nāk miedziņš.
Kad sapratu paradoksu, un, biju pārdomājusi to savā galvā, izlēmu pamēģināt pamanīt, ka Miķelis grib gulēt un tā vietā, lai pabeigtu kko iesāktu, uzreiz iet ģērbt uz nakti. Šķiet arī kāds veiksmīgs gadījums, kad izdevās mazo iemidzināt uz nakti tētiņam tāpat kā pa dienu, lika man palauzīt galvu, kas tad tai dienā bija atšķirīgāks no citām. Un izrādās, ka nemaz nav tik grūti ieģērbt mazuli nakts drēbēs, kad iet uz guļamistabu pat šķiet, ka ir vēl tāds dikti možs, bet kad ieliek gultiņā un pārvelk pāri sedziņu.. notiek brīnums un, apveļoties uz sānu, tiek aizvērtas arī actiņas..
Pirmais, ko ātri ievēroju un ko biju novērojusi pie citiem vecākiem, sadusmošanos, ka kāds kko skaļāk pasaka vai noiet garām, mazuļa midzināšanas vai gulēšanas laikā. Tā kā ieklausījāmies Miķelī un praktiski nedevām citiem cilvēkiem rokās, tad citu atruna - uzmodināsi, pats varēsi arī midzināt - mūsu gadījumā nestrādāja. Ātri sapratu, ka daudz vairāk par ārējo troksni sabijos pati nevis Miķelis, un no mana stresa, tad varbūt palika nemierīgāks. Dusmu vilnis, kas manī sacēlās, bija nevajadzīgs un traucēja mierinoši iemidzināt pamodušos mazuli atpakaļ. Un kas tad tik slikts notika? Nevaram visus trokšņus vienmēr izslēgt, un daži trokšņi, kas ir dzirdēti esot nomodā, varbūt pat miegā esot bija mierinoši un drošību apstiprinoši. Paliku pie pārliecības, ka, ja modīsies, modīsies. Ja kāds pieaugušais būtu iemidzis istabā, tad to arī nenestu uz citu istabu, bet censtos uzvesties klusāk, cik nu tas izdotos.. tāpat ar mazo. Pie tam Miķelis gulēja vidēji 45 minūtes. Ja pirmajā REM-miegā netika modināts, tad atlikušo laiku grūtāk pamodināms un 5 minūtes tur vai šur neko daudz neizteiktu. Pagulēs ilgāk pa nakti vai nākošajā gulēšanas reizē. Daudz smieklīgāk bija vērot, kā cilvēki centās izteikti klusi, bet ātri pārvietoties pa istabu, parasti radot daudz lielāku troksni, vismaz stresa vilni gan, kas nāca no viņiem pašiem. Un ne reti tiekot it kā "drošajā" zonā, sadarīja muļķības un radīja neparedzēti lielu troksni. :)
Kkā jau no paša sākuma, necentāmies Miķeli īpaši kratīt, šūpot tik nedaudz šušināt pie austiņas kā asintiņas, lai radīt sajūtu kā vēderā. Rakstu par mazā bēbīša lielo kreņķi (var lasīt iekš kastanis.org un lina.lv) lasījām n-reizes, lai nomierinātu sevi, lai radītu drošību sevī, ka spējam būt labākā mamma un tētis mūsu mazulim. Izmantojām rakstu, lai nomierinātu mazuli, kas parasti tiek veikts ar visām šīm šūpošanām un dziedāšanām utml. Un midzinājām Miķeli pārsvarā ar savu klātbūtni, savu pirkstiņu jeb zīšanu (pirmajos mēnešos nelietojām knupi, bet savu pirkstiņu) un mieru.
Galvenie rituāli, ko centāmies ievērot.
1) No rīta uzvelkam dienas drēbes, nomazgājamies, aprunājamies kā gājis pa nakti. Viss norisinājās uz lielā pārtinamā galdiņa, kas tika sameistarots ar tētiņa gādību. Ilgu laiku tas bija rituāls ar tētiņu. Un pirmajās reizēs bija pārsteigums sejā, kad no rītiem bija māmiņa.
2) Kad bija pavisam maziņš, centāmies pie pirmajām noguruma pazīmēm, doties uz čučamuižu. Centāmies bērnu labāk lieku reizi mēģināt iemidzināt, nekā pārstimulēt.
3) Ejot gulēt, tika uzlikta viena konkrēta viņa sega, ar kuru tad nespēlējāmies ne kā citādi un izmantojām, kad ejam gulēt. Ejot gulēt arī pieklusinājām balsi un ja varēja arī gaismu, bet neradījām pilnīgu tumsu.
4) Pēc vannas vienmēr bija daži papildus atribūti kā nosusināšana, ieeļļošana. Bet beidzās ar iešanu gulēt, sākumā arī ņammu pēc vannas. Reizēm ar visu dvieli, reizēm jau saģērbušos uz nakti.
5) Uz nakti guļot tika vilkts nakts tērps. Visu laiku viens un tas pats, izņemot, ja sasmērējās un nepaspēja izmazgāties/izžūt. Un izaugot mainījās. Mums arī sākumā pārsvarā nakts tērps bija tikai pampers, jo istabā ne reti gaiss bija siltāks par 24 grādiem.
6) Pa nakti pampers tika mainīts ar kaku, turpat gultiņā, ar pēc iespējas mazāk sarunām, ļoti klusi un nevelkot neko garumā. Linda teica, ka čuru pa nakti nevajag mainīt, bet reizēm, kad bija nemiers, nomainot pamperi, kurā bija tikai čura, izdevās ātri mazuli nomierināt. Jau no kādiem 4 mēnešiem, ja kaka pa nakti nebija, tad pampers tika mainīts tikai no rīta.
7) Centāmies stāstīt, ka iesim gulēt, ko no viņa sagaidām. Kādas varētu būt viņa sajūtas - plakstiņi paliek smagi un aizkrīt. Lai ļaujas miedziņam. Kas notiks, kas pamodīsies, ko tad darīsim. Ka pēc gulēšanas būs atpūties, būs spēka.
Pēc Vitas Kalniņas vizītes mājās daudz labāk izpratām raksta par kreņķi būtību, atcerējos iepriekš stāstītās lietas no Vitas puses par raudāšanas uzklausīšanu. Atcerējos arī savu pieredzi, kad pāris gadu atpakaļ nokritu pa kāpnēm un tikai nedaudz sasitos. Cik ļoti man gribējās raudāt, vienkārši raudāt, pat negribēju, lai man kāds ko jautā, bet lai arī paliek pie manis un vienkārši ir man līdzās. Centos pēc iespējas ātrāk pateikt, ka man viss ir kārtībā, ka gribu lai man neko nejautā, liek mieru visādi citādi un lai paliek ar mani. Šo pieredzi reizēm cenšos atcerēties, kad Miķelis raud. Un pie sevis atkārtoju, ka es viņam palīdzu esot līdzās un ļaujot izraudāties. Jau diezgan agri knupi piedāvājām skaļi un pieliekot acu augstumā, lai Miķelis zin, ko var izvēlēties. Un tikai tad piestūmām pie lūpām, lai ja grib var paņemt. Tagad ir tā, ka ja ir gatavs nomierināties, tad beidz raudāt un paņem pats ar rociņām piedāvāto knupi.
Runāju arī par raudāšanu, jo manī ir radusies pārliecība, ka tas, ko mēģina panākt ar šūpošanos ir raudāšanas pārstāšana. Un atkārtojot kko atkal un atkal mēs iemācam veidu kā nomierināties. Un man arī šķiet svarīgi, ka mēs nomierināmies, kad esam gatavi nevis apspiežot savas izjūtas.
Lasot Vitas rakstu, radās pārliecība, ka ja bērnu laicīgi liks gulēs un nepārstimulēs (domāju, ka arī Linda par to mums stāstīja), tad bērnam pašā pietiks spēka aizmigt un nebūs vajadzīgi papildus līdzekļi. Man patīk šūpuļdziesmas, bet mūsu gadījumā vismaz šobrīd, tās viņu ieinteresē, piesaista interesi un neļauj aizmigt. Šobrīd pats, kad viņam gribas, viņš padzied sev šūpuļdziesmu, pastāsta pasaku un iemieg. Reizēm vajag knupi, reizēm bez tā iztiek. Vissvarīgākā sastāvdaļa ir sedziņa, tāpēc mums nav svarīgi būt vienā vietā, lai iemigtu. Ja esmu ļoti nepacietīga un gribu, lai iemieg, varu iedot (ja pats to kaut nedaudz vēlas) savu krūti, kā es saucu - miegazāles. Bet tas netiek pielietots regulāri. Esmu klāt. Pielieku rociņu pie viņa rociņas, sejiņas, pierītes. Ja varu, tad reizēm savu galviņu (Pēdējā laikā, tas ne reti nozīmē, ka Miķelis ieķersies man matos, tāpēc šo tagad izmantoju retāk). Ja 15 minūšu laikā neaizmiegam, tad gulēt negribam un ceļamies augšā. Tas gan nenozīmē, ka pēc 5, 15 minūtēm mēs atkal nevarētu varbūt doties gulēt, un šoreiz aizmigt.
Kādu laiciņu ap 3, 4 mēnešiem bija grūtības aiziet uz nakti gulēt. Pēc PEP mammas Kristīnes ieteikuma jau kādu laiciņu pildīju gulētiešanas kalendāru. Es gan teiktu, ka tajā vairāk tiek pierakstīta dienas gaita, ne tik ļoti gulēšana. Bet kādā dienā to pētīju un sapratu, ka vakaros gaidam, kad Miķelis pamodīsies un kad ir pamodies sakam - ejam gulēt. Tas tā smieklīgi sanāk - pamodos un jau jāiet gulēt. Bet šķita, ka viņš tik ātri iemieg, ka viņam būs grūti pārģērbties nakts drēbēs, kas redzēsim, ka nāk miedziņš.
Kad sapratu paradoksu, un, biju pārdomājusi to savā galvā, izlēmu pamēģināt pamanīt, ka Miķelis grib gulēt un tā vietā, lai pabeigtu kko iesāktu, uzreiz iet ģērbt uz nakti. Šķiet arī kāds veiksmīgs gadījums, kad izdevās mazo iemidzināt uz nakti tētiņam tāpat kā pa dienu, lika man palauzīt galvu, kas tad tai dienā bija atšķirīgāks no citām. Un izrādās, ka nemaz nav tik grūti ieģērbt mazuli nakts drēbēs, kad iet uz guļamistabu pat šķiet, ka ir vēl tāds dikti možs, bet kad ieliek gultiņā un pārvelk pāri sedziņu.. notiek brīnums un, apveļoties uz sānu, tiek aizvērtas arī actiņas..
6. mēnesis
Strauji iesoļojam jau 7. mēnesī. Eh, kā laiks skrien. :) Burtiski vēl nē, un arī rāpot vēl nerāpojam. Ko es saskatu kā sasniegumu, nelaužam savus kaulus un gaidam, kad tie būs gatavi.
Šī mēneša vidū sākās dibena celšana. Parasti smējos, ka tad Miķelis izskatās pēc gliemeža :) Dibentiņš izskatījās kā mājiņa. Dibentiņa celšanas sākumā, mēģinot kājiņas padabūt zem sevis, kustējās nedaudz atpakaļ. Pēc tam atpakaļ izdevās tikt arī atsperoties ar rokām. Tā gāja ātrāk, un bija brīžiem, kad nedusmojās, ka nevar tikt uz priekšu, priecīgs airējās atpakaļ un krietni pārvietojās pa telpu. Interesanti bija brīži, kad piepaceļ dibentiņu, tad tāda kā pauzīte, treniņš noturēt šo pozīciju/pozu un atlaižamies.. atpakaļ sākotnējā pozīcijā.. kas bija dibeniņu uz vēderu un neliela atstutēšanās uz rociņām. Laikam viss jaunais tiek apgūts visai ātri, jo drīz vien iestājās pauze un nekustējās īsti vairs ne no vietas.
Vienā jaukā dienā (aptuveni trīs dienu garumā) mēlīte izdomāja, ka tai jāiepēta pasaule. Un bieži un ilgi dzīvojās ārā no mutītes, it kā arī apakšējos zobus pētīja. Pareizāk sakot, apakšējo smaganu, jo zobi nebija un nav joprojām, lai arī mēlītes šaudīšanās un varbūt citu pazīmju pievilkšana aiz matiem, lika domāt, ka zobiņi ir ceļa jūtīs. Un tik pat nemanāmi kā sākās, tā pazuda mazās mēlītes šaudīšanās. Un pēc laika parādījās runāšana un pirkstiņu braucīšana pa lūpiņām. Māmiņa un tētītis laikam samācīja, tikai vēl nemāk to darīt ar vienu pirkstu, bet ar visu plaukstiņu. :)
Kad atpakaļ gaita bija apgūta, uzdevums bija kkā nokļūt uz priekšu, jo mantas priekšā kārdināja daudz vairāk nekā mantas sānos vai aizmugurē. Kad bija skaidrs, ka ar pamatīgu kāju kustināšanu jeb kulšana pa gaisu uz priekšu netikt, vajadzēja izdomāt jaunu stratēģiju. Tika likta lietā nospriegotās pēdas pozīcija. Saveļamies gliemezītī un tad ar pēdu atsperamies (drīzāk atspiežamies), lai nedaudz, nedaudz pastieptos uz priekšu. Pēc šādas pozīcijas ieņemšanas viss ķermenis maksimāli tika pozicionēts uz priekšu un izstieptā rociņa varēja piekļūt pie kārotās mantas.
Šķita tik daudz lietu, ko sagremot, tik daudz iespaidu, ko apstrādāt.. Un tad Miķelis pārsteidza māmiņu un tētiņu, un savā pusgada jubilejā sāka pārvietoties uz priekšu kā tāds maziņš partizāniņš. Saliektām rociņām, atbalstoties, devās izzināt plašo pasauli arī uz priekšu. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad nākošajā dienā tās nebija dažas mazas kustības, bet pamatīga pārvietošanās it kā būtu to jau krietnu laiciņu pratis un trenējies.
Pirms sāka līst uz priekšu notika maziņš notikums. Uz īsu, īsu brīsniņu krūtis, dibens un viss ķermenītis pacēlās un palika uz rociņām un celīšiem :). Nešķita, ka tas varētu būt reāli, jo pamanīju to tikai tāpēc, ka pēkšņi no vēder apakšas iespīdēja gaisma. Atcerējos to, kad šodien atkal redzēju šādu darbību, tikai uz ilgāku laiciņu.
Reizēm mazo cilvēciņu mērķtiecība ir tik stipra un apbrīnojama. Viņi var vienu un to pašu metodi izmantot vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka varbūt ar šo reizi tomēr izdosies tikt pie kārotā. Un tad, kad tomēr neizdodas, pamēģināt ko citu, protams, vairākas reizes. Kad tā pieviļ, atkal atgriezties pie iepriekšējās..
Un vislielākais siltums sirsniņā ielīst, kad mazulis viegli iesmejas, vai uztaisa savu lielo, sirsnīgo smaidu. Tad aizmirstas viss nogurums, kreņķi, kaulos ielīst nedaudz spēka un dzīves prieka. Ļaujoties šai sajūtai un katru dienu vismaz 10 minūtes pa 100% veltot laiku savam mazulim, iegūstam gan laimīgāku māmiņu un tētiņu, gan laimīgāku mazuli.
Cilvēki no malas novērojuši, ka Miķelim ir izteikta sejas mīmika, tad jau PEP mammas Kristīnes regulārie ieteikumi par dzīvo sejas taisīšanu, kad runā ar Miķeli ir palīdzējuši viņam saprast sejas muskuļu darbību.
Atkal un atkal secinu, ka pievēršoties mazulim laicīgi (nevis uzreiz reaģējot, bet uzreiz veltot uzmanību vērojot) var labāk saprast mazuļa vajadzības un tās labāk apmierināt. Nav mulsinošais jautājums, kas Tev tagad notika, kāpēc esi bēdīgs, jo esi jau redzējis lielu daļu, kā mazulis līdz bēdai nonācis.
Parādījušās izteiktas grūtības saģērbt Miķeli uz pārtinamā galda, jo praktiski kā tur nokļūst, tā apveļas uz vēdera. Pašlaik izmantoju man ne visai tīkamu metodi. Tā kā ne visai mīlam velties uz kreiso pusi, tad tajā pusē ieinteresēju ar mitro salvešu paku. Un, kamēr tā tiek pētīta, Miķelis mierīgi guļ uz muguriņas. Tajā laikā arī cenšos vairāk pievēst uzmanības ģērbšanās procesam. Diemžēl man ne visai patīk daudz un dikti vāvuļot par to ko tajā brīdī daru, tāpēc man stāstīšana, ko daram, apnika jau pirmajās nedēļās. Bet centos stāstīt arī vēlāk, bet krietni daudz ko izlaižot. Centos pieturēties pie principa, nestāstu jau tukšai vietai, bet mazulim. Centos pirms pacelšanas vai darbības maiņas, par to pastāstīt, reizēm atcerējos, ka jāpagaida, lai redzētu mazuļa reakciju. Ko uzzināju vēlāk, un līdz ar to mazāk darīju, bet būtu vēlējusies darīt vairāk. Uzzināju, ka mazulim ne tikai jāstāsta, bet arī jāiesaista ģērbšanas procesā. Jāņem, cik ļauj, viņa rociņa un kopā jāvelk nost zeķes. Kājiņas jāpieliec tuvāk sejiņai, lai redz kādas darbības notiek. Jo kājas parastajā pozā ir pārāk tālas un atrodas kkur zemē, ko nevar lāga redzēt. Domāju, ka ja tā būtu darījusi - biežāk kopīgu ģērbšanos, un vairāk runāšanu ar Miķeli nevis runāšanu kā tādu, tad tagad būtu vieglāk saģērbt, būtu vairāk ieinteresēts pašā ģērbšanas procesā. Tagad lietas, ko varu veikt savā klēpī, Miķelim esot pusguļus, cenšos darīt klēpī, ja savādāk nesanāk. Lietas, kuras šķita, ka nevar izdarīt Miķelim esot uz punča, tiek izdarītas kaut daļēji viņam esot uz punča, un tad tikai piefiksētas uzveļot atkal uz muguras. Piemēram, autiņbiksīte tiek uzlikta it kā pilnībā esot uz vēdera, bet uz muguras tikai tiek pārsprausti vēlreiz klipši un sakārtota bikse pie kājiņām.
Mantra, kas laikam jāuzraksta uz sienas pie pārtinamā galdiņa, ir "Ar bērnu nevajag cīnīties, vajag ieklausīties viņa vajadzībās, spējās un darboties to ietvaros". Pajautāt sev, vai tieši šī darbība, ko cenšos izdarīt ir nepieciešams izdarīt tieši šai brīdī, vai var izdarīt arī 5 minūtes vēlāk? Piemēram, aiztaisīt visas apģērba pogas. Varbūt bērns nav spējīgs šobrīd koncentrēties uz pārējo pogu aiztaisīšanas. Mēģinot tās aiztaisīt, pats kļūsti aizkaitināts, jo vajadzēs piepūlēties, lai to izdarītu. Un mazulis nebūs apmierināts, jo vajadzēs koncentrēties kādai citai lietai - dalīt uzmanību. Ļaujot bērnam padzīvoties un pēc tam pienākt pie viņa un aprunāties, vai varam aiztaisīt pogas tagad, kad, piemēram, bērns ir dabūjis kāroto lietu, bērns būs mierīgs, jo savu vajadzību izpildījis un spēj koncentrēties pogu aiztaisīšanai. Savukārt pats esi mierīgāks, jo nejūti nepārtrauktu pretestību savām darbībām. Jāatceras, ka arī mēs paši vairumā gadījumu nedaram lietas, kas mums tajā brīdī neinteresē, bet ja daram, tad ar lielu piespiešanos. Vai tiešām gribam bēram iemācīt, ka ģērbties prasa lielu piespiešanos?
Šī mēneša vidū sākās dibena celšana. Parasti smējos, ka tad Miķelis izskatās pēc gliemeža :) Dibentiņš izskatījās kā mājiņa. Dibentiņa celšanas sākumā, mēģinot kājiņas padabūt zem sevis, kustējās nedaudz atpakaļ. Pēc tam atpakaļ izdevās tikt arī atsperoties ar rokām. Tā gāja ātrāk, un bija brīžiem, kad nedusmojās, ka nevar tikt uz priekšu, priecīgs airējās atpakaļ un krietni pārvietojās pa telpu. Interesanti bija brīži, kad piepaceļ dibentiņu, tad tāda kā pauzīte, treniņš noturēt šo pozīciju/pozu un atlaižamies.. atpakaļ sākotnējā pozīcijā.. kas bija dibeniņu uz vēderu un neliela atstutēšanās uz rociņām. Laikam viss jaunais tiek apgūts visai ātri, jo drīz vien iestājās pauze un nekustējās īsti vairs ne no vietas.
Vienā jaukā dienā (aptuveni trīs dienu garumā) mēlīte izdomāja, ka tai jāiepēta pasaule. Un bieži un ilgi dzīvojās ārā no mutītes, it kā arī apakšējos zobus pētīja. Pareizāk sakot, apakšējo smaganu, jo zobi nebija un nav joprojām, lai arī mēlītes šaudīšanās un varbūt citu pazīmju pievilkšana aiz matiem, lika domāt, ka zobiņi ir ceļa jūtīs. Un tik pat nemanāmi kā sākās, tā pazuda mazās mēlītes šaudīšanās. Un pēc laika parādījās runāšana un pirkstiņu braucīšana pa lūpiņām. Māmiņa un tētītis laikam samācīja, tikai vēl nemāk to darīt ar vienu pirkstu, bet ar visu plaukstiņu. :)
Kad atpakaļ gaita bija apgūta, uzdevums bija kkā nokļūt uz priekšu, jo mantas priekšā kārdināja daudz vairāk nekā mantas sānos vai aizmugurē. Kad bija skaidrs, ka ar pamatīgu kāju kustināšanu jeb kulšana pa gaisu uz priekšu netikt, vajadzēja izdomāt jaunu stratēģiju. Tika likta lietā nospriegotās pēdas pozīcija. Saveļamies gliemezītī un tad ar pēdu atsperamies (drīzāk atspiežamies), lai nedaudz, nedaudz pastieptos uz priekšu. Pēc šādas pozīcijas ieņemšanas viss ķermenis maksimāli tika pozicionēts uz priekšu un izstieptā rociņa varēja piekļūt pie kārotās mantas.
Šķita tik daudz lietu, ko sagremot, tik daudz iespaidu, ko apstrādāt.. Un tad Miķelis pārsteidza māmiņu un tētiņu, un savā pusgada jubilejā sāka pārvietoties uz priekšu kā tāds maziņš partizāniņš. Saliektām rociņām, atbalstoties, devās izzināt plašo pasauli arī uz priekšu. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad nākošajā dienā tās nebija dažas mazas kustības, bet pamatīga pārvietošanās it kā būtu to jau krietnu laiciņu pratis un trenējies.
Pirms sāka līst uz priekšu notika maziņš notikums. Uz īsu, īsu brīsniņu krūtis, dibens un viss ķermenītis pacēlās un palika uz rociņām un celīšiem :). Nešķita, ka tas varētu būt reāli, jo pamanīju to tikai tāpēc, ka pēkšņi no vēder apakšas iespīdēja gaisma. Atcerējos to, kad šodien atkal redzēju šādu darbību, tikai uz ilgāku laiciņu.
Reizēm mazo cilvēciņu mērķtiecība ir tik stipra un apbrīnojama. Viņi var vienu un to pašu metodi izmantot vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka varbūt ar šo reizi tomēr izdosies tikt pie kārotā. Un tad, kad tomēr neizdodas, pamēģināt ko citu, protams, vairākas reizes. Kad tā pieviļ, atkal atgriezties pie iepriekšējās..
Un vislielākais siltums sirsniņā ielīst, kad mazulis viegli iesmejas, vai uztaisa savu lielo, sirsnīgo smaidu. Tad aizmirstas viss nogurums, kreņķi, kaulos ielīst nedaudz spēka un dzīves prieka. Ļaujoties šai sajūtai un katru dienu vismaz 10 minūtes pa 100% veltot laiku savam mazulim, iegūstam gan laimīgāku māmiņu un tētiņu, gan laimīgāku mazuli.
Cilvēki no malas novērojuši, ka Miķelim ir izteikta sejas mīmika, tad jau PEP mammas Kristīnes regulārie ieteikumi par dzīvo sejas taisīšanu, kad runā ar Miķeli ir palīdzējuši viņam saprast sejas muskuļu darbību.
Atkal un atkal secinu, ka pievēršoties mazulim laicīgi (nevis uzreiz reaģējot, bet uzreiz veltot uzmanību vērojot) var labāk saprast mazuļa vajadzības un tās labāk apmierināt. Nav mulsinošais jautājums, kas Tev tagad notika, kāpēc esi bēdīgs, jo esi jau redzējis lielu daļu, kā mazulis līdz bēdai nonācis.
Parādījušās izteiktas grūtības saģērbt Miķeli uz pārtinamā galda, jo praktiski kā tur nokļūst, tā apveļas uz vēdera. Pašlaik izmantoju man ne visai tīkamu metodi. Tā kā ne visai mīlam velties uz kreiso pusi, tad tajā pusē ieinteresēju ar mitro salvešu paku. Un, kamēr tā tiek pētīta, Miķelis mierīgi guļ uz muguriņas. Tajā laikā arī cenšos vairāk pievēst uzmanības ģērbšanās procesam. Diemžēl man ne visai patīk daudz un dikti vāvuļot par to ko tajā brīdī daru, tāpēc man stāstīšana, ko daram, apnika jau pirmajās nedēļās. Bet centos stāstīt arī vēlāk, bet krietni daudz ko izlaižot. Centos pieturēties pie principa, nestāstu jau tukšai vietai, bet mazulim. Centos pirms pacelšanas vai darbības maiņas, par to pastāstīt, reizēm atcerējos, ka jāpagaida, lai redzētu mazuļa reakciju. Ko uzzināju vēlāk, un līdz ar to mazāk darīju, bet būtu vēlējusies darīt vairāk. Uzzināju, ka mazulim ne tikai jāstāsta, bet arī jāiesaista ģērbšanas procesā. Jāņem, cik ļauj, viņa rociņa un kopā jāvelk nost zeķes. Kājiņas jāpieliec tuvāk sejiņai, lai redz kādas darbības notiek. Jo kājas parastajā pozā ir pārāk tālas un atrodas kkur zemē, ko nevar lāga redzēt. Domāju, ka ja tā būtu darījusi - biežāk kopīgu ģērbšanos, un vairāk runāšanu ar Miķeli nevis runāšanu kā tādu, tad tagad būtu vieglāk saģērbt, būtu vairāk ieinteresēts pašā ģērbšanas procesā. Tagad lietas, ko varu veikt savā klēpī, Miķelim esot pusguļus, cenšos darīt klēpī, ja savādāk nesanāk. Lietas, kuras šķita, ka nevar izdarīt Miķelim esot uz punča, tiek izdarītas kaut daļēji viņam esot uz punča, un tad tikai piefiksētas uzveļot atkal uz muguras. Piemēram, autiņbiksīte tiek uzlikta it kā pilnībā esot uz vēdera, bet uz muguras tikai tiek pārsprausti vēlreiz klipši un sakārtota bikse pie kājiņām.
Mantra, kas laikam jāuzraksta uz sienas pie pārtinamā galdiņa, ir "Ar bērnu nevajag cīnīties, vajag ieklausīties viņa vajadzībās, spējās un darboties to ietvaros". Pajautāt sev, vai tieši šī darbība, ko cenšos izdarīt ir nepieciešams izdarīt tieši šai brīdī, vai var izdarīt arī 5 minūtes vēlāk? Piemēram, aiztaisīt visas apģērba pogas. Varbūt bērns nav spējīgs šobrīd koncentrēties uz pārējo pogu aiztaisīšanas. Mēģinot tās aiztaisīt, pats kļūsti aizkaitināts, jo vajadzēs piepūlēties, lai to izdarītu. Un mazulis nebūs apmierināts, jo vajadzēs koncentrēties kādai citai lietai - dalīt uzmanību. Ļaujot bērnam padzīvoties un pēc tam pienākt pie viņa un aprunāties, vai varam aiztaisīt pogas tagad, kad, piemēram, bērns ir dabūjis kāroto lietu, bērns būs mierīgs, jo savu vajadzību izpildījis un spēj koncentrēties pogu aiztaisīšanai. Savukārt pats esi mierīgāks, jo nejūti nepārtrauktu pretestību savām darbībām. Jāatceras, ka arī mēs paši vairumā gadījumu nedaram lietas, kas mums tajā brīdī neinteresē, bet ja daram, tad ar lielu piespiešanos. Vai tiešām gribam bēram iemācīt, ka ģērbties prasa lielu piespiešanos?
trešdiena, 2012. gada 8. februāris
Knupīštermometri jeb Termoknupīši
Pirms iegādājos termoknupīti un to izmēģināju, likās, ka tas ir ideālākais termometrs kāds varētu būt.. mazais taču ņem knupīti un sūkā.. un, ja pa to laiku tiek izmērīta temperatūra - ideāli.. bet, protams, ka tā nebija..
Bet nu visu pēc kārtas.. izmēģināju termoknupīti- Janosch by beurer modeli JFT 20..
Lai arī nekur īsti neatradu, ražots Vācijā, vismaz firma ir no Vācijas. Pirmais, ko instrukcijā meklēju bija, cik precīzs ir termometrs. Biju dzirdējusi, ka ir daži ar grāda precizitāti, kas gandrīz nepasaka neko.. Ar šo ir interesanti, citēju "Mērījuma precizitāte: +/- 0.1 grāds rezervuārā ar ūdeni no 35 grādiem līdz 42 grādiem apkārtējās vides temperatūrā 22 grādi". Jauki, bet tur ir vēl teikums, citēju "Noteiktos apstākļos termometra-knupīša rādījumi var atšķirties no faktiskās bērna ķermeņa temperatūras (par 0.3-1 grādam)." Tātad ļoti iespējams, ka rādījums būs ļoti neprecīzs, it īpaši, ja bērns elpos caur muti, un arī raudāt bērnam nevajadzētu. Man gan šķiet, ka tieši raudāt bērns varētu, ja tam ir temperatūra, un tieši tādā situācijā visvairāk gribas zināt kāda ir temperatūra.. Vēl, kas likās aizdomīgi, ka knupīti mutē nepārtraukti jānotur 5 minūtes.
Kā jau pie jaunas lietas, gribējās to izmēģināt. Pie reizes sapratīsim, cik tad ir temperatūra un tā. Pirmā reize mums un mazajam aiziet diezgan mierīgi. Skaidrs paliek, ka 5 minūtes nepārtraukti sūkāt knupīti, ir ļoti ilgs laiks. Aizdomājos arī, ka nereti knupīša gala forma ir būtiska, ka mazais parasti ņem viena veida knupīšus, un nekur pat nebija parādīts kāds tad īsti ir knupīša gals. Kaut arī mēs ikdienā lietojam knupīti ar savādāku galu, nekādus lielos protestus tai virzienā nemanīju. Un vēl tak ir lateksa vai silikona reizēm svarīgi.. Arī mājas lapā skatoties nav dažādu variantu knupja galu un materiālu.
Uztaisījām potes un radās vēlme tiešām zināt, cik tad mazajam temperatūra, jo likās tāds kā sasvīdis un nemierīgs. Un saskāros ar to, ka mazajam to knupi dabūt mutē nemaz nav tik viegli, kur vēl noturēt to tajā uz 5 minūtēm.. mēlīti kūļāt, kūļāja knupi laukā un (neuzņēmu) šķiet maksimums 2 minūtes var noturēt knupi mutē, kad mazais raud. Cīnījos, lūdzos, biju izmisumā.. līdz sapratu, ka nekas jau nemainīsies, ja uzzināšu, cik viņam ir temperatūra tagad vai vēlāk, un liku termoknupīti malā. Aprunājāmies, nomierinājāmies varbūt arī uzēdām un laidāmies jau miegā, kad nolēmu pamēģināt vēlreiz. Knupi noturēt mutē izdevās, kad jau acis ļoti krita ciet uz miegu, bet vēl nečučēja. Par laimi nezinu kāds mazais ir tad, kad viņam ir augsta temperatūra, kad to tiešām būtu svarīgi zināt, bet šķiet, ka mierīgi aizmigt un čučēt, lai iedotu viņam izmērīt termoknupīti - nedomāju. Mazajam starpcitu ir 5 mēneši. Varbūt +/- citā vecumā ar to visu ir savādāk, bet nedomāju, ka daudz atšķirīgāk. Nav mazajam viegli vienā pozā, vai ar kko vienu mutē pabūt 5 minūtes pēc kārtas.
Interesanti ir termometra tīrīšana, esot jālieto kkāds dezinfekcijas līdzeklis. Droši vien aptiekās zinās, ko vairāk, bet es cenšos pēc iespējas ātrāk vienkārši noskalot ar siltu/karstu ūdeni. Nav arī minēts cik ilgi var lietot vienu termometru. Knupīši piemēram ir jāmaina ik pēc 1-2 mēnešiem. Ja termometrs ir līdzīgas struktūras, tad arī laikam jāmaina būtu ik pēc kāda laika. Kāda? Tas gan nav minēts instrukcijās. Lasīju kādā citā sakarā, ka higiēnas preces nav ieteicams lietot ilgāk par 12 mēnešiem.
Vēl kādā no reizēm izdevās iedot paspēlēties ar savu roku un padziedāt dziesmiņas, kas novērsa mazā rociņas no mēģinājumiem izņemt termoknupīti. Kas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka nevajag novērst bērnam uzmanību no tā, ko ar viņu dara. Un arī nenovērsa no situācijām, kad mute bija plati vaļā no pārsteiguma vai kā savādāk un termoknupīts vairs nebija mutes siltuma apņemts vai vienkārši izkrita, jo to vairs neturēja.
Pāršķirstīju 2012. gada janvāra "Mans Mazais" un atcerējos/atkal ieraudzīju, ka tajā bija termometru ieteikumi. Nebija man svarīgo 2 lietu - laiks un precizitāte katram. Nemaz nerunāsim par kaut kādu vairāku izpēti ar tiešām mazu bērnu, kur tad arī parādītos interesantas atšķirības nevis pliki fakti no aprakstiem. Aizdomājos, ka arī katrs veids ir jāpalieto kādu laiciņu - vismaz nedēļu. Un varbūt pēc kāda laiciņa vēlreiz jāpamēģina - atklātos kāda iepriekš neredzēta šķautne.
Raksts atgādināja arī, ka domāju, ka varēšu termoknupīti atļaut viņam sūkāt, kamēr pats izvēlēsies to izmest. Bet instrukcijā rakstīts, ka jāņem ārā pēc pīkstieniem un nav jāļauj to bez vajadzības zīst. Un tad man uz to midzināšanu sanāk ņemt ārā un likt iekšā atkal citu knupīti..
Var izmērīt arī kamēr mazais guļ.. sākumā gan neparko negribēja vērt vaļā mutīti.. var arī pamosties no nepārtrauktā signāla, kad ir gatavs.. to nevar izslēgt un tad paskatīties mērījumu.. vispirms jāpaskatās un tad var izslēgt..
Cena - pirkts Rimi uz nelielām atlaidēm - 6.49Ls
Mani ieteikumi ražotājiem - samaziniet laiku līdz minūtei maksimums divām. Ja vien iespējams, ļaujiet pateikt, ka tagad knupis ir ārā no mutes un iepauzēt mērījumus. Tādā veidā pēdējā minūtē izrauts termometrs neapstāsies pie 36.0 un nebūs jāsāk viss no sākuma.. Iespējams vajag arī dažādu materiālu un knupju galus. Iespēju izslēgt skaņu, kā pasakot, jā dzirdēju Tevi, un tad nolasīt mērījumu klusumā un bez stresa, ka tā skaņa var uzmodināt vai kā savādāk traucēt mazajam.
Secinājums - Meklēju vēl savu ideālo bērnu termometru, kura mērīšanas precizitāte būtu pietiekama un laiks atbilstošs bērna būtībai. Otreiz vairs termoknupīti nemēģināšu - grūti noturēt vietā un no higiēnas viedokļa varētu būt pārāk bieži jāmaina. Mērīšanas iespējama pa lielam, kad mazais guļ.
Ja kādam kādreiz ir nepieciešamība. Tad šeit ir termoknupīša instrukcija.
Bet nu visu pēc kārtas.. izmēģināju termoknupīti- Janosch by beurer modeli JFT 20..
 |
| Janosch by beurer modelis JFT 20 Foto : beurer.com |
Lai arī nekur īsti neatradu, ražots Vācijā, vismaz firma ir no Vācijas. Pirmais, ko instrukcijā meklēju bija, cik precīzs ir termometrs. Biju dzirdējusi, ka ir daži ar grāda precizitāti, kas gandrīz nepasaka neko.. Ar šo ir interesanti, citēju "Mērījuma precizitāte: +/- 0.1 grāds rezervuārā ar ūdeni no 35 grādiem līdz 42 grādiem apkārtējās vides temperatūrā 22 grādi". Jauki, bet tur ir vēl teikums, citēju "Noteiktos apstākļos termometra-knupīša rādījumi var atšķirties no faktiskās bērna ķermeņa temperatūras (par 0.3-1 grādam)." Tātad ļoti iespējams, ka rādījums būs ļoti neprecīzs, it īpaši, ja bērns elpos caur muti, un arī raudāt bērnam nevajadzētu. Man gan šķiet, ka tieši raudāt bērns varētu, ja tam ir temperatūra, un tieši tādā situācijā visvairāk gribas zināt kāda ir temperatūra.. Vēl, kas likās aizdomīgi, ka knupīti mutē nepārtraukti jānotur 5 minūtes.
Kā jau pie jaunas lietas, gribējās to izmēģināt. Pie reizes sapratīsim, cik tad ir temperatūra un tā. Pirmā reize mums un mazajam aiziet diezgan mierīgi. Skaidrs paliek, ka 5 minūtes nepārtraukti sūkāt knupīti, ir ļoti ilgs laiks. Aizdomājos arī, ka nereti knupīša gala forma ir būtiska, ka mazais parasti ņem viena veida knupīšus, un nekur pat nebija parādīts kāds tad īsti ir knupīša gals. Kaut arī mēs ikdienā lietojam knupīti ar savādāku galu, nekādus lielos protestus tai virzienā nemanīju. Un vēl tak ir lateksa vai silikona reizēm svarīgi.. Arī mājas lapā skatoties nav dažādu variantu knupja galu un materiālu.
 |
| Aptuveni šāds un silikona ir termoknupīša knupja gals Foto : sophiethegiraffe.eu |
Uztaisījām potes un radās vēlme tiešām zināt, cik tad mazajam temperatūra, jo likās tāds kā sasvīdis un nemierīgs. Un saskāros ar to, ka mazajam to knupi dabūt mutē nemaz nav tik viegli, kur vēl noturēt to tajā uz 5 minūtēm.. mēlīti kūļāt, kūļāja knupi laukā un (neuzņēmu) šķiet maksimums 2 minūtes var noturēt knupi mutē, kad mazais raud. Cīnījos, lūdzos, biju izmisumā.. līdz sapratu, ka nekas jau nemainīsies, ja uzzināšu, cik viņam ir temperatūra tagad vai vēlāk, un liku termoknupīti malā. Aprunājāmies, nomierinājāmies varbūt arī uzēdām un laidāmies jau miegā, kad nolēmu pamēģināt vēlreiz. Knupi noturēt mutē izdevās, kad jau acis ļoti krita ciet uz miegu, bet vēl nečučēja. Par laimi nezinu kāds mazais ir tad, kad viņam ir augsta temperatūra, kad to tiešām būtu svarīgi zināt, bet šķiet, ka mierīgi aizmigt un čučēt, lai iedotu viņam izmērīt termoknupīti - nedomāju. Mazajam starpcitu ir 5 mēneši. Varbūt +/- citā vecumā ar to visu ir savādāk, bet nedomāju, ka daudz atšķirīgāk. Nav mazajam viegli vienā pozā, vai ar kko vienu mutē pabūt 5 minūtes pēc kārtas.
Interesanti ir termometra tīrīšana, esot jālieto kkāds dezinfekcijas līdzeklis. Droši vien aptiekās zinās, ko vairāk, bet es cenšos pēc iespējas ātrāk vienkārši noskalot ar siltu/karstu ūdeni. Nav arī minēts cik ilgi var lietot vienu termometru. Knupīši piemēram ir jāmaina ik pēc 1-2 mēnešiem. Ja termometrs ir līdzīgas struktūras, tad arī laikam jāmaina būtu ik pēc kāda laika. Kāda? Tas gan nav minēts instrukcijās. Lasīju kādā citā sakarā, ka higiēnas preces nav ieteicams lietot ilgāk par 12 mēnešiem.
Vēl kādā no reizēm izdevās iedot paspēlēties ar savu roku un padziedāt dziesmiņas, kas novērsa mazā rociņas no mēģinājumiem izņemt termoknupīti. Kas ir pretrunā ar manu pārliecību, ka nevajag novērst bērnam uzmanību no tā, ko ar viņu dara. Un arī nenovērsa no situācijām, kad mute bija plati vaļā no pārsteiguma vai kā savādāk un termoknupīts vairs nebija mutes siltuma apņemts vai vienkārši izkrita, jo to vairs neturēja.
Pāršķirstīju 2012. gada janvāra "Mans Mazais" un atcerējos/atkal ieraudzīju, ka tajā bija termometru ieteikumi. Nebija man svarīgo 2 lietu - laiks un precizitāte katram. Nemaz nerunāsim par kaut kādu vairāku izpēti ar tiešām mazu bērnu, kur tad arī parādītos interesantas atšķirības nevis pliki fakti no aprakstiem. Aizdomājos, ka arī katrs veids ir jāpalieto kādu laiciņu - vismaz nedēļu. Un varbūt pēc kāda laiciņa vēlreiz jāpamēģina - atklātos kāda iepriekš neredzēta šķautne.
Raksts atgādināja arī, ka domāju, ka varēšu termoknupīti atļaut viņam sūkāt, kamēr pats izvēlēsies to izmest. Bet instrukcijā rakstīts, ka jāņem ārā pēc pīkstieniem un nav jāļauj to bez vajadzības zīst. Un tad man uz to midzināšanu sanāk ņemt ārā un likt iekšā atkal citu knupīti..
Var izmērīt arī kamēr mazais guļ.. sākumā gan neparko negribēja vērt vaļā mutīti.. var arī pamosties no nepārtrauktā signāla, kad ir gatavs.. to nevar izslēgt un tad paskatīties mērījumu.. vispirms jāpaskatās un tad var izslēgt..
Cena - pirkts Rimi uz nelielām atlaidēm - 6.49Ls
Mani ieteikumi ražotājiem - samaziniet laiku līdz minūtei maksimums divām. Ja vien iespējams, ļaujiet pateikt, ka tagad knupis ir ārā no mutes un iepauzēt mērījumus. Tādā veidā pēdējā minūtē izrauts termometrs neapstāsies pie 36.0 un nebūs jāsāk viss no sākuma.. Iespējams vajag arī dažādu materiālu un knupju galus. Iespēju izslēgt skaņu, kā pasakot, jā dzirdēju Tevi, un tad nolasīt mērījumu klusumā un bez stresa, ka tā skaņa var uzmodināt vai kā savādāk traucēt mazajam.
Secinājums - Meklēju vēl savu ideālo bērnu termometru, kura mērīšanas precizitāte būtu pietiekama un laiks atbilstošs bērna būtībai. Otreiz vairs termoknupīti nemēģināšu - grūti noturēt vietā un no higiēnas viedokļa varētu būt pārāk bieži jāmaina. Mērīšanas iespējama pa lielam, kad mazais guļ.
 |
| Instrukcija |
otrdiena, 2012. gada 7. februāris
Atziņas par mazuli un caur mazuli un komentāri par mazuli
mazulis sevi spogulī neatpazīst, bet kā ir ar mammu?
un vienā jaukā dienā mazulis sāka pārvietoties.. mantas uzmanās!
Ja vien mēs parēķinātu cik daudz laika veltam 100% bērnam, mēs saprastu, kāpēc viņš sauc pēc uzmanības..
Dalīta bēda esot pus bēda, tad kāpēc mēs saviem mazajiem neļaujam dalīties?
lielas uzticības un mīlestības acis.. un milzīgs smaids par Tavu skatu vien.. iedvesmojoši
viņš to apraka.. tik ļoti tiecās pēc tā, bet beigās apraka segā..
Rotaļlietu karuseli virs mazuļa gultas var pielīdzināt TV. Guli un skaties kā attēli mainās acu priekšā.
neviena diena nav vienāda, kad mājās ir bērns.. :)
Nevis Ideāls, bet pietiekami labs.. un tagad to atkārtot 10x dienā..
kad beigsies tās aukstās dušas sajūta, sastopot ar medicīnu saistītus cilvēkus, kuriem ir savādāks viedoklis nekā man..
Audzinot bērnus, tērē divreiz mazāk naudas un divreiz vairāk laika. [O.Harness]
Rituālus vajag ne tikai bērniem, bet arī mammām, lai labāk justos ik dienu :)
un vienā jaukā dienā mazulis sāka pārvietoties.. mantas uzmanās!
Ja vien mēs parēķinātu cik daudz laika veltam 100% bērnam, mēs saprastu, kāpēc viņš sauc pēc uzmanības..
Dalīta bēda esot pus bēda, tad kāpēc mēs saviem mazajiem neļaujam dalīties?
lielas uzticības un mīlestības acis.. un milzīgs smaids par Tavu skatu vien.. iedvesmojoši
viņš to apraka.. tik ļoti tiecās pēc tā, bet beigās apraka segā..
Rotaļlietu karuseli virs mazuļa gultas var pielīdzināt TV. Guli un skaties kā attēli mainās acu priekšā.
neviena diena nav vienāda, kad mājās ir bērns.. :)
Nevis Ideāls, bet pietiekami labs.. un tagad to atkārtot 10x dienā..
kad beigsies tās aukstās dušas sajūta, sastopot ar medicīnu saistītus cilvēkus, kuriem ir savādāks viedoklis nekā man..
Audzinot bērnus, tērē divreiz mazāk naudas un divreiz vairāk laika. [O.Harness]
Rituālus vajag ne tikai bērniem, bet arī mammām, lai labāk justos ik dienu :)
otrdiena, 2012. gada 10. janvāris
5. mēnesis
Laiks, protams, skrien ātri un šodien svinam 5. mēnešu jubileju :)
Jāsāk piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, ka pa šo mēnesi noticis.. laikam 2 lielākie notikumi ir labās kājas iekļūšana mutē un pārvelšanās uz vēderu.. kāja ilgi tika vilkta uz mutes pusi (jau 4. mēneša beigās), visvairāk tieši labā.. līdz vienā jaukā dienā ar visiem mazajiem pirkstiņiem arī kājas īkšķis iekļuva mutē.. vēlāk tika atklāta arī aiz papēža turēšanas tehnika.. palēnām arī kreisā kāja tiek virzīta uz mutes pusi, šķiet, ka līdz papēža tehnikai vēl laiciņš.. un tā arī nav tik mīļa kā labā kāja
Par otro notikumu - 17. decembrī bijām uz mana darba mazo bērnu Ziemassvētku pasākumu, kur Miķeļa vecumā bērniņš apvēlās uz vēdera.. un tad jau prakse bija rokā.. nākamajā dienā apvēlās pats.. mammīte un tētiņš bija blakus, bet tā arī neredzēja.. vienā brīdī uz muguras un nākošajā uz vēdera.. pirmā puse, protams, bija labā, bet kreisā ar nekur tālu nekavējās.. reizēm vēl gadās, ka dibens jau sagriezies, bet augša vēl nē.. reizēm gadās gandrīz, gandrīz sagriezties, bet tad gravitācija uzvar un ar blīkšķi uz muguras nokļūst.. pēc kādas nedēļas vai divām esot uz vēdera arī tika veikti apgriezieni 360 grādos.. tagad jau tiek veikti visai veikli.. arī stiepjamies pēc mantiņām un velkam ar segu tās klāt..
Pirms pats nokļuva uz vēdera bija viena reize, kad gulēju uz sāniem ar pievilktām kājām un Miķelis uz muguras perpendikulāri pret mani ar kājām uz manu pusi.. un kājas (joprojām tā ir), kad sajūt, ka var pret kko atsperties ļoti sparīgi to dara.. tā Miķelis griezās uz sānu pret manām kājām (uz kreiso) un tik sparīgi atspērās uz kājām, ka nokļuva uz vēdera.. :)
Uz vēdera mazo praktiski nelikām.. tikai reizēs, kad mierinājām/uzklausījām, tad pret sevi - vēders pret vēderu.. Un pirmajā reizē, kad nokļuva uz vēderu, nepagāja ilgs brīdis, kad no punča apakšas tika izvilktas rociņas un smuki atbalstījās.. gan pret plaukstiņām, gan uz elkonīšiem.. šo rakstīju, jo mums n-tās reizes tika teikts, ka vajag likt uz punča savādāk, kad tur nokļūst, tad neatbalstīsies smuki pret rociņām..
Šis mēnesis ir arī īpašs ar to, ka bija Ziemassvētki - tātad vairāk veikali un ciemi. Un jaunais gads - ar savu trokšņošanu - salūtu. Kamēr tikai miga ciet un ap 22 bija visskaļākais un vibrācijām bagātākais, tad modās augšā, bet vēlāk jau saldi čučēja un nereaģēja..
Es savukārt atklāju jauko hobiju - fotogrāfiju apstrāde. Iemācījos jaunas lietas, kas krietni atviegloja manas vēlmes kā apstrādāt fotogrāfijas, tad tagad esmu tajā iegrimusi un netiku īsti vaļā, kamēr visas Ziemassvētku bildes nebija apstrādātas..
Vai dēļ daudziem satraukumiem, vai dēļ manas aizņemtības ar fotogrāfijām, vai dēļ tā ka mainījies vecums, grūtāk sākt iemigt.. Ir lielāks kreņķis.. ir reizes, kad var redzēt kā Miķelis sarāvies čiekuriņā un mierīgs it kā mieg ciet.. tikai, kad pieeju, tad atplok smaidā un nav vairs nomierināms.. atliek sasegt un ļaut pašam iemigt.. kad ir tāds mierīgs, tad arī bez knupja izdodas iemigt.. un tā mēs uz 20-45 minūtēm iemiegam kādas 3 reizes dienā.. ir dienas, kad iemigās pat uz kādām 2h.. vienā reizē, tad bija man uz punča un man vienā brīdī vienkārši apnika gulēt nekustīgi un, kad liku zemē - pamodās.. pa naktīm čučam vidēji no 12-14h ar ēdienreizēm pa 2-3h atkarīgs laikam no dienas satraukuma un kā izdevies to apstrādāt.. ne reti no rītiem pampers pilns ar čuru, ka nav vietas ik rīta kakai.. :) un tā pidžamma tiek mazgāta gandrīz katru dienu..
Re, tā jau 2 mēneši ir aprakstīti.. :) kkad būs jāpieķeras arī pārējiem..
Jāsāk piepūlēt smadzenes, lai atcerētos, ka pa šo mēnesi noticis.. laikam 2 lielākie notikumi ir labās kājas iekļūšana mutē un pārvelšanās uz vēderu.. kāja ilgi tika vilkta uz mutes pusi (jau 4. mēneša beigās), visvairāk tieši labā.. līdz vienā jaukā dienā ar visiem mazajiem pirkstiņiem arī kājas īkšķis iekļuva mutē.. vēlāk tika atklāta arī aiz papēža turēšanas tehnika.. palēnām arī kreisā kāja tiek virzīta uz mutes pusi, šķiet, ka līdz papēža tehnikai vēl laiciņš.. un tā arī nav tik mīļa kā labā kāja
Par otro notikumu - 17. decembrī bijām uz mana darba mazo bērnu Ziemassvētku pasākumu, kur Miķeļa vecumā bērniņš apvēlās uz vēdera.. un tad jau prakse bija rokā.. nākamajā dienā apvēlās pats.. mammīte un tētiņš bija blakus, bet tā arī neredzēja.. vienā brīdī uz muguras un nākošajā uz vēdera.. pirmā puse, protams, bija labā, bet kreisā ar nekur tālu nekavējās.. reizēm vēl gadās, ka dibens jau sagriezies, bet augša vēl nē.. reizēm gadās gandrīz, gandrīz sagriezties, bet tad gravitācija uzvar un ar blīkšķi uz muguras nokļūst.. pēc kādas nedēļas vai divām esot uz vēdera arī tika veikti apgriezieni 360 grādos.. tagad jau tiek veikti visai veikli.. arī stiepjamies pēc mantiņām un velkam ar segu tās klāt..
Pirms pats nokļuva uz vēdera bija viena reize, kad gulēju uz sāniem ar pievilktām kājām un Miķelis uz muguras perpendikulāri pret mani ar kājām uz manu pusi.. un kājas (joprojām tā ir), kad sajūt, ka var pret kko atsperties ļoti sparīgi to dara.. tā Miķelis griezās uz sānu pret manām kājām (uz kreiso) un tik sparīgi atspērās uz kājām, ka nokļuva uz vēdera.. :)
Uz vēdera mazo praktiski nelikām.. tikai reizēs, kad mierinājām/uzklausījām, tad pret sevi - vēders pret vēderu.. Un pirmajā reizē, kad nokļuva uz vēderu, nepagāja ilgs brīdis, kad no punča apakšas tika izvilktas rociņas un smuki atbalstījās.. gan pret plaukstiņām, gan uz elkonīšiem.. šo rakstīju, jo mums n-tās reizes tika teikts, ka vajag likt uz punča savādāk, kad tur nokļūst, tad neatbalstīsies smuki pret rociņām..
Šis mēnesis ir arī īpašs ar to, ka bija Ziemassvētki - tātad vairāk veikali un ciemi. Un jaunais gads - ar savu trokšņošanu - salūtu. Kamēr tikai miga ciet un ap 22 bija visskaļākais un vibrācijām bagātākais, tad modās augšā, bet vēlāk jau saldi čučēja un nereaģēja..
Es savukārt atklāju jauko hobiju - fotogrāfiju apstrāde. Iemācījos jaunas lietas, kas krietni atviegloja manas vēlmes kā apstrādāt fotogrāfijas, tad tagad esmu tajā iegrimusi un netiku īsti vaļā, kamēr visas Ziemassvētku bildes nebija apstrādātas..
Vai dēļ daudziem satraukumiem, vai dēļ manas aizņemtības ar fotogrāfijām, vai dēļ tā ka mainījies vecums, grūtāk sākt iemigt.. Ir lielāks kreņķis.. ir reizes, kad var redzēt kā Miķelis sarāvies čiekuriņā un mierīgs it kā mieg ciet.. tikai, kad pieeju, tad atplok smaidā un nav vairs nomierināms.. atliek sasegt un ļaut pašam iemigt.. kad ir tāds mierīgs, tad arī bez knupja izdodas iemigt.. un tā mēs uz 20-45 minūtēm iemiegam kādas 3 reizes dienā.. ir dienas, kad iemigās pat uz kādām 2h.. vienā reizē, tad bija man uz punča un man vienā brīdī vienkārši apnika gulēt nekustīgi un, kad liku zemē - pamodās.. pa naktīm čučam vidēji no 12-14h ar ēdienreizēm pa 2-3h atkarīgs laikam no dienas satraukuma un kā izdevies to apstrādāt.. ne reti no rītiem pampers pilns ar čuru, ka nav vietas ik rīta kakai.. :) un tā pidžamma tiek mazgāta gandrīz katru dienu..
Re, tā jau 2 mēneši ir aprakstīti.. :) kkad būs jāpieķeras arī pārējiem..
trešdiena, 2012. gada 4. janvāris
pirmdiena, 2011. gada 12. decembris
Speciālists?
Brīvdienu notikumi man krietni lika aizdomāties par speciālistiem, kas ir pieejami un kam mēs uzticamies. Nav pirmā reize, kad aizdomājos par to, bet šī noteikti ir viss kā saka "wake up call" jeb visvairāk lika aizdomāties.
Dienas vidū pēkšņi parādījās dīvaina deguma smaka, kurai ātri arī tika atrasta izcelšanās vieta - elektrības sadalītājskapis. Nedaudz dzirksteļoja, sakusuši vadiņi un pamatīga plastmasas deguma smaka. Tā, protams, liekas ļoti nopietna lieta, un pašiem ķerties klāt ar mazām speciālista zināšanām bail - saucam meistaru. Pirmajā brīdī tas, ka meistars ieradīsies vakarā, neko īpašu neizraisa. 7-diena taču, prieks, ka vispār ieradīsies. Kkāda daļa no korķiem ir izslēgti, lai vairs elektrība necirkulē, palikušas tikai nopietnākās lietas - ledusskapis un vēl strādājošā veļasmašīna. Mazais izvests pastaigā un tiek kalti plāni, kur palikt vismaz kamēr izvēdinās telpas un paliek skaidrs, kas vispār ir noticis.
Pēc stundas pastaigas un nedaudz galvas izvēdināšanas jau sāk likties dīvaini, ka elektriķi būs tikai kkad vakarā, jo tomēr, manuprāt, avārijas situācija - uz degšanas robežas pieķerti vadi.. Nemaz nezinu vai sazvanot elektriķi, tas vispār painteresējies, kas noticis un vai vispār ieteicis izslēgt elektrību. Paliek arī skaidrs, ka situācija neuzlabojas un arī pēdējās atstātās ierīces ir jāslēdz ārā, jo process turpinās. Savācam svarīgākās lietas no saldētavas un dodamies ar mazo citas saldētavas un bez plastmassmakas telpu meklējumos, jo ārā nav skaista vasariņa, kad gribās stundām ilgi uzturēties ārā.
Kad telpas ir atrastas, tad sākas neparasta kkā gaidīšanas sajūta. Varbūt vienkārši vajadzēja uzlikt ciemošanās sajūtu, būtu bijis vieglāk. Tā kā man patīk būt pat visu informētai un būt notikuma epicentrā, tad šobrīd mana prioritāte tomēr ir kāds cits, tad jūtos galīgi ne savā ādā un mēģinu novērst domas uz ko citu. Atceros par gtalk telefonā, un jau sajūtos labāk, jo salīdzinot ar zvanīšanu, gtalk ko uzrakstīt un pajautāt kā iet, šķiet vieglāk un neuzbāzīgāk.
Pienāk 17, kad jau tā kā šķiet vakars. Tā kā vajadzētu sākt parādīties elektriķiem pēc maniem ieskatiem, kuri gan ir nedaudz neparasti, jo 19 jau palēnām jāsāk domāt par gulēt iešanu. Nekādu ziņu no meistariem nav. Tā kā mazajam ir apsolīta eglītes pušķošana, tad pēc nākamā miedziņa pušķosim egli. Diemžēl ne savējo, jo atrodamies krietnā attālumā no tās un kā šķiet vakarā pie tās dekorēšanas netiksim. Palēnām jau laiks iet uz priekšu un aug neticība, ka vispār kāds ieradīsies. Ap 19 zvanot sola būt pēc pusotras stundas.
Pa to laiku jau sazvanīts "vietējais" elektriķis, kuram parasti tika prasīts padoms, bet nu tomēr šī ir nopietna lieta - kūst vadi, jāpaļaujas taču uz speciālistu. Elektrība tak nav nekāda joka lieta - vēl aizdegsies.. Pēc konsultācijas pa telefonu šķiet, ka vispār nekā tomēr briesmīga nav jānomaina izkususī vieta un kārtīgi jāpievelk skrūves. 15 minūšu darbs. Labi gaidam, kad atbrauks speciālisti un visu sakārtos. Un cerams jau 21 varēsim braukt mājās.
Atbrauc speciālisti, paiet 1h. Nav nekāda info, ka vispār kkas virzās uz priekšu.1h! Vai tiešām kkas tik briesmīgs tomēr noticis un vēl kas jālabo?! Pēc 2h tiek izsisti korķi visam dzīvoklim! Ko diez viņi tur dara? Kā vēlāk izrādījās šī visa pasākuma laikā (kopš atklājām smaku) esam palikuši bez blendera.. Pēc 2h15m man beidzot pazvana, ka varam braukt mājās. Pulkstenis ir tuvu 23, mans mazulis jau pārnoguris, no tā ka mamma uztraucas un ka nedodas kopā ar viņu gulēt. Un tomēr neesam mājās. Parasti ap šo laiku, ja puncītis tukšs, mostas augšā pirmo reizi naktī, lai paēstu, bet šodien pat vēl nav aizmidzis uz nakti! Un ar to jau prieki nebeidzas, izrādās, ka speciālisti sākuši kkādus eksperimentus ar noplūdes automātiem un vienojuši vadus dažādā secībā uz nebēdu. Kā rezultātā lieki izmests laiks un auklēšanās ar viņiem. Un nonācām pie secinājuma, ka visticamāk, ka sēžam uz laika bumbas, jo tā nevīžīgi savilktas skrūvītes visticamāk ir arī pārējo dzīvokļu elektrības skapīšos. Un kas to lai zina vai kāds būs mājās, lai pamanītu, ka kūst plastmasa pirms nonāk līdz degšanai.
Speciālisti jau protams interesanti. Lampiņu nekādu nav, lai redzētu, kas notiek (Diez cik bieži elektriķi tiek izsaukti uz vietām, kur nav elektrības?). Vada galiņš arī tāds maziņš - nepietika. Nācās aizlienēties no mūsējiem vadiem, kas bija palikuši pāri. Jo 7-dien nakts vidū jau neviens veikals tak nestrādā! (Diez kas būtu bijis, ja mums nebūtu vada)..Un uzredzi jau steidz teikt, pirms vispār visi korķi ir atpakaļ ieslēgti. Protams, pēc atlikušo korķu ieslēgšanas atpakaļ, tiek atkal izslēdzas, jo kkur saiet uz īso.. eh.. Liekas nenopietna attieksme no elektriķus puses. Bet tādos brīžos tomēr galvā zib domas - ko tad es, es jau neko no šitā neesmu mācījies, viņi tak ir speciālisti, zina ko dara.. Pēc tam kad kārtīgi apdedzinies, tad Tev ir skaidrs, ka šitie nav nekādi speciālisti. Vismaz pēc Tavām mērauklām.
Un es jau nebūšu es, ja aizbraucot mājās kko nepamēģināšu vēl ieslēgt un paskatīties vai strādā.. Ieslēdzu plīti pirmajā brīdī nekas, bet kad uzslēdzu uz pilnu jaudu vienu riņķi - korķis izsitās. Atpakaļ neslēdzas vairs - kkāda pārslodze. Vairs tos elektriķus nesauksim (jau pēc pirmajām minūtēm gribējās viņus izmest ārā, bet tai pat laikā gribas, lai paši sakārto savārītos podus, vismaz sākumā).. zvanīsim savam vietējam elektriķim, lai brauc skatīties uz vietas, ko var izdarīt..
Pēc tādiem notikumiem atkal un atkal paceļas jautājums, kā lai vispār es noskaidroju, ko tas speciālists zina un vai atbilst manai mērauklai. Varbūt pietiek ar manu burvīgo vīru, kurš būvē skapjus daudz rūpīgāk (pašu taču) un kvalitatīvāk bez visādiem diplomiem, nekā labas firmas (piemēram, Skābardis, Vannu fabrika), un citiem vietējiem palīgiem. Ja vispār tiem speciālistiem ir kāds diploms, nerāda jau, lai gan neesmu jau arī prasījusi. Nonācu jau pie secinājuma, ka medicīnas personālam būtu jānoskaidro pēc kādiem principiem, metodēm audzinu savu bērnu pirms šaujas ar saviem padomiem vai nosodošo attieksmi. Jo pēc maniem audzināšanas principiem viss ir ļoti labi un daudz ko tā, ko viņi dara, vispār nav ieteicams darīt.. Bet tas jau cits stāsts, varbūt kādai citai emocijas izlikšanas reizei..
Un ja kāds domā, ka speciālisti maksā un, ka negribēsies maksāt.. Pēc šādiem speciālistiem, kuru zaudējumi ir lielāki nekā ieguvumi, esmu gatava maksāt saprātīgu cenu, lai man ar pirmo viss ir kārtībā un drošības sajūta, ka pēc 5 minūtēm atkal kas nesaies grīstē.
Starpcitu meklēju speciālistu, kas man atrisinās nebeidzamās smakas problēmu WC un nebeidzamo mitrumu vannas istabā..
Dienas vidū pēkšņi parādījās dīvaina deguma smaka, kurai ātri arī tika atrasta izcelšanās vieta - elektrības sadalītājskapis. Nedaudz dzirksteļoja, sakusuši vadiņi un pamatīga plastmasas deguma smaka. Tā, protams, liekas ļoti nopietna lieta, un pašiem ķerties klāt ar mazām speciālista zināšanām bail - saucam meistaru. Pirmajā brīdī tas, ka meistars ieradīsies vakarā, neko īpašu neizraisa. 7-diena taču, prieks, ka vispār ieradīsies. Kkāda daļa no korķiem ir izslēgti, lai vairs elektrība necirkulē, palikušas tikai nopietnākās lietas - ledusskapis un vēl strādājošā veļasmašīna. Mazais izvests pastaigā un tiek kalti plāni, kur palikt vismaz kamēr izvēdinās telpas un paliek skaidrs, kas vispār ir noticis.
Pēc stundas pastaigas un nedaudz galvas izvēdināšanas jau sāk likties dīvaini, ka elektriķi būs tikai kkad vakarā, jo tomēr, manuprāt, avārijas situācija - uz degšanas robežas pieķerti vadi.. Nemaz nezinu vai sazvanot elektriķi, tas vispār painteresējies, kas noticis un vai vispār ieteicis izslēgt elektrību. Paliek arī skaidrs, ka situācija neuzlabojas un arī pēdējās atstātās ierīces ir jāslēdz ārā, jo process turpinās. Savācam svarīgākās lietas no saldētavas un dodamies ar mazo citas saldētavas un bez plastmassmakas telpu meklējumos, jo ārā nav skaista vasariņa, kad gribās stundām ilgi uzturēties ārā.
Kad telpas ir atrastas, tad sākas neparasta kkā gaidīšanas sajūta. Varbūt vienkārši vajadzēja uzlikt ciemošanās sajūtu, būtu bijis vieglāk. Tā kā man patīk būt pat visu informētai un būt notikuma epicentrā, tad šobrīd mana prioritāte tomēr ir kāds cits, tad jūtos galīgi ne savā ādā un mēģinu novērst domas uz ko citu. Atceros par gtalk telefonā, un jau sajūtos labāk, jo salīdzinot ar zvanīšanu, gtalk ko uzrakstīt un pajautāt kā iet, šķiet vieglāk un neuzbāzīgāk.
Pienāk 17, kad jau tā kā šķiet vakars. Tā kā vajadzētu sākt parādīties elektriķiem pēc maniem ieskatiem, kuri gan ir nedaudz neparasti, jo 19 jau palēnām jāsāk domāt par gulēt iešanu. Nekādu ziņu no meistariem nav. Tā kā mazajam ir apsolīta eglītes pušķošana, tad pēc nākamā miedziņa pušķosim egli. Diemžēl ne savējo, jo atrodamies krietnā attālumā no tās un kā šķiet vakarā pie tās dekorēšanas netiksim. Palēnām jau laiks iet uz priekšu un aug neticība, ka vispār kāds ieradīsies. Ap 19 zvanot sola būt pēc pusotras stundas.
Pa to laiku jau sazvanīts "vietējais" elektriķis, kuram parasti tika prasīts padoms, bet nu tomēr šī ir nopietna lieta - kūst vadi, jāpaļaujas taču uz speciālistu. Elektrība tak nav nekāda joka lieta - vēl aizdegsies.. Pēc konsultācijas pa telefonu šķiet, ka vispār nekā tomēr briesmīga nav jānomaina izkususī vieta un kārtīgi jāpievelk skrūves. 15 minūšu darbs. Labi gaidam, kad atbrauks speciālisti un visu sakārtos. Un cerams jau 21 varēsim braukt mājās.
Atbrauc speciālisti, paiet 1h. Nav nekāda info, ka vispār kkas virzās uz priekšu.1h! Vai tiešām kkas tik briesmīgs tomēr noticis un vēl kas jālabo?! Pēc 2h tiek izsisti korķi visam dzīvoklim! Ko diez viņi tur dara? Kā vēlāk izrādījās šī visa pasākuma laikā (kopš atklājām smaku) esam palikuši bez blendera.. Pēc 2h15m man beidzot pazvana, ka varam braukt mājās. Pulkstenis ir tuvu 23, mans mazulis jau pārnoguris, no tā ka mamma uztraucas un ka nedodas kopā ar viņu gulēt. Un tomēr neesam mājās. Parasti ap šo laiku, ja puncītis tukšs, mostas augšā pirmo reizi naktī, lai paēstu, bet šodien pat vēl nav aizmidzis uz nakti! Un ar to jau prieki nebeidzas, izrādās, ka speciālisti sākuši kkādus eksperimentus ar noplūdes automātiem un vienojuši vadus dažādā secībā uz nebēdu. Kā rezultātā lieki izmests laiks un auklēšanās ar viņiem. Un nonācām pie secinājuma, ka visticamāk, ka sēžam uz laika bumbas, jo tā nevīžīgi savilktas skrūvītes visticamāk ir arī pārējo dzīvokļu elektrības skapīšos. Un kas to lai zina vai kāds būs mājās, lai pamanītu, ka kūst plastmasa pirms nonāk līdz degšanai.
Speciālisti jau protams interesanti. Lampiņu nekādu nav, lai redzētu, kas notiek (Diez cik bieži elektriķi tiek izsaukti uz vietām, kur nav elektrības?). Vada galiņš arī tāds maziņš - nepietika. Nācās aizlienēties no mūsējiem vadiem, kas bija palikuši pāri. Jo 7-dien nakts vidū jau neviens veikals tak nestrādā! (Diez kas būtu bijis, ja mums nebūtu vada)..Un uzredzi jau steidz teikt, pirms vispār visi korķi ir atpakaļ ieslēgti. Protams, pēc atlikušo korķu ieslēgšanas atpakaļ, tiek atkal izslēdzas, jo kkur saiet uz īso.. eh.. Liekas nenopietna attieksme no elektriķus puses. Bet tādos brīžos tomēr galvā zib domas - ko tad es, es jau neko no šitā neesmu mācījies, viņi tak ir speciālisti, zina ko dara.. Pēc tam kad kārtīgi apdedzinies, tad Tev ir skaidrs, ka šitie nav nekādi speciālisti. Vismaz pēc Tavām mērauklām.
Un es jau nebūšu es, ja aizbraucot mājās kko nepamēģināšu vēl ieslēgt un paskatīties vai strādā.. Ieslēdzu plīti pirmajā brīdī nekas, bet kad uzslēdzu uz pilnu jaudu vienu riņķi - korķis izsitās. Atpakaļ neslēdzas vairs - kkāda pārslodze. Vairs tos elektriķus nesauksim (jau pēc pirmajām minūtēm gribējās viņus izmest ārā, bet tai pat laikā gribas, lai paši sakārto savārītos podus, vismaz sākumā).. zvanīsim savam vietējam elektriķim, lai brauc skatīties uz vietas, ko var izdarīt..
Pēc tādiem notikumiem atkal un atkal paceļas jautājums, kā lai vispār es noskaidroju, ko tas speciālists zina un vai atbilst manai mērauklai. Varbūt pietiek ar manu burvīgo vīru, kurš būvē skapjus daudz rūpīgāk (pašu taču) un kvalitatīvāk bez visādiem diplomiem, nekā labas firmas (piemēram, Skābardis, Vannu fabrika), un citiem vietējiem palīgiem. Ja vispār tiem speciālistiem ir kāds diploms, nerāda jau, lai gan neesmu jau arī prasījusi. Nonācu jau pie secinājuma, ka medicīnas personālam būtu jānoskaidro pēc kādiem principiem, metodēm audzinu savu bērnu pirms šaujas ar saviem padomiem vai nosodošo attieksmi. Jo pēc maniem audzināšanas principiem viss ir ļoti labi un daudz ko tā, ko viņi dara, vispār nav ieteicams darīt.. Bet tas jau cits stāsts, varbūt kādai citai emocijas izlikšanas reizei..
Un ja kāds domā, ka speciālisti maksā un, ka negribēsies maksāt.. Pēc šādiem speciālistiem, kuru zaudējumi ir lielāki nekā ieguvumi, esmu gatava maksāt saprātīgu cenu, lai man ar pirmo viss ir kārtībā un drošības sajūta, ka pēc 5 minūtēm atkal kas nesaies grīstē.
Starpcitu meklēju speciālistu, kas man atrisinās nebeidzamās smakas problēmu WC un nebeidzamo mitrumu vannas istabā..
piektdiena, 2011. gada 9. decembris
Vai mēs gribam izaudzināt kastīšu vai pastāvīgi domājošus bērnus?
Manas pārdomas pēc šī (http://ltvzinas.lv/?n=video&id=5911) sižeta noskatīšanās.
Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.
Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.
Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.
Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.
Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?
Pat nezinu, no kura gala sākt. Pēdējā laikā parādījies jautājums - ko darīt, ka pat vecāki nevari atrisināt mazo klašu uzdevumu. Man rodas jautājums, kam ir jāatrisina šis uzdevums - vecākiem vai bērniem?! Un gribas izvērst šo jautājumu divos virzienos - uzsverot uz kam un jāatrisina.
Kam. Uzdevumi ir radīti, lai tos atrisinātu bērns nevis vecāks. Bērnam nav jānāk pie vecāka ar jautājumu - es nevaru šito atrisināt, atrisini man. Bet jānāk ar jautājumu, vai Tev ir kāda ideja, kas man varētu palīdzēt paskatīties uz šo uzdevumu savādāk un palīdzēt atrisināt šo uzdevumu. Vecākam nav jāzina pareizā atbilde, lai bērns atrisinātu uzdevumu. Vecākam nav bērna vietā jāatrisina uzdevums. Tāpat man šķiet pareizi, ka uzdevumus ļauj padomāt mājās - vienatnē. Ja tos risina klasē, agri vai vēlu nonākam pie situācijas, kad ir svarīgs atrisināšanas ātrums. Mājās risinot, ja viens kāds nepalielās, ka jau 5 minūtēs atrisinājis, Tu vari risināt savā ātrumā. Svarīgākais ir nākošajā nodarbībā ir nevis pārrunāt veidu kā ir saprasts uzdevums un kā pie kāda secinājuma ir nonākts. Nevis vienkārši pareizā atbilde ir tāda, un viss. Un te nonāku pie otra uzsvara.
Jāatrisina. Dzīvē nav tādas vienas patiesības. Arī par šo manu viedokli, kādam citam ir cita patiesība. Un uzdevumam nevis būtu jābūt nepārprotamam, bet jāļauj paplašināt savas robežas, jāļauj paskatīties uz lietām citādāk. Tāpēc ir labi, ja uzdevumiem ir dažādi to uztveršanas un risināšanas veidi. Galvenais ir tos saprast, pieņemt un paskaidrot, ka uzdevumu varēja risināt šādi, arī šādi. Un katrā risinājumā ir sava atbilde. Nevis šī ir viena pareizā, un viss.
Par to vecāku nespēju atrisināt uzdevumu. Paradokss, ka mazāko klašu uzdevumus ne reti nevar atrisināt studenti, jo nespēj paskatīties uz lietām vienkāršāk jeb no cita skatu punkta kā parasti. Un tas nenozīmē, ka šādi uzdevumu būtu jāizslēdz no mazāko klašu skolēnu grāmatām, bet jāievieš studentu laika kavēklī, lai atcerētos paskatīties uz lietām arī vienkāršāk.
Man līdz otrajai klasei vēl ir tālu, bet ja bērns nesaprot, kas viņam jādara uzdevumā, vai tas nav skolotāja darbs kaut nedaudz uzvedināt? Ja grāmatā ir ļoti neskaidri uzrakstīts mērķis, vai kļūda, tad skolotājam nevajag par to brīdināt skolēnu un palīdzēt paskaidrot? Un arī pastāstīt par to izdevējam, lai nākošajā izdevumā kļūda ir precizēta. Varbūt pareizāk ir mājas darbu uzdot nevis stundas beigās, kad skolēns jau domā, ko darīs starpbrīdī un aši krāmē somu, bet stundas sākumā, kamēr skolēns vēl ir pati uzmanība un spēj piefiksēt skolotājas komentārus par mājas darbu? Varbūt daudz vairāk ir jāpievērš uzmanība veidam kā tiek pasniegts mācību priekšmets?
piektdiena, 2011. gada 4. novembris
Dzemdības un pirmais mēnesis
Šo nelielo stāstu par manu dzemdību pieredzi un pirmo mēnesi
iedvesmoja uzrakstīt raksts - http://pinkpoppylv.blogspot.com/2011/11/1-menesis.html
Mana pieredze, lai arī līdzīga ir tomēr ļoti atšķirīga..
pirms dzemdībām.. es zināju, ka nebūs viss puķaini un rožaini, zināju, ka sāpēs
- ļoti.. un, izbaudot dzemdības, gāju cauri arī savai fobijai - darīt sev sāpes
- bez kā vienkārši nevarēja iztikt.. un lai arī neuzskatu savas dzemdības par
izcilām un vēlmi rosinošām tās izbaudīt vēlreiz.. cilvēki man apkārt bija
vienkārši lieliski.. man bija blakus gan dūla Linda, gan vīrs, gan vecmāte Aija.
Dzemdības notika bez iejaukšanās, jaukā atmosfērā un tik ilgi cik tām vajadzēja
notikt.. 3 dienas.. par ko priecājos, jo varēju palēnām pierast pie sāpēm,
ielikt tās fonā.. kaut arī pēdējie centimetri bija vistrakākie.. kas tā ir
daudzām.. un izspiešanas periodā likās nedaudz paradoksāli gaidīt, kad sāpēs..
bet ieraugot mazo – palēnām aizplēnēja atmiņas, palika tikai sajūtas.. sajūtas,
ka apkārt Tev bija mīļi cilvēki, kas atbalstīja, ticēja un palīdzēja..
Daudzas lietas pirmajā mēnesī vispār notika man nemanot.. tikai
apkārtējie cilvēki priecājās, ko tikai mazais jau neprot.. ko, protams, dzirdot
arī man bija prieks.. vai ir tik ļoti svarīgi piefiksēt, kad viņš to dara pirmo
reizi, vai ka vispār to dara?.. kkā šķiet, ka pirmās reizes ir pārāk daudz pārvērtētas..
un vēlāk diezgan daudz tiek izmantotas salīdzināšanai, kas patiesībā nav
ieteicama.. tāpēc priecājos, ka mazais jau tik daudz prot.. un iekšējo sajūtu,
ka to ko mazais prot tagad.. jau pratis sen, sen atpakaļ.. J
Svarīgākais šķiet ir salasīt sev apkārt cilvēku komandu,
kuriem Tu uzticies un kuri ir gatavi Tev palīdzēt.. ne tik daudz ar daudz,
daudz padomiem, kā uzklausīt un censties parādīt, ka Tu jau pati ļoti daudz ko
redzi un sajūti.. Tev tikai atliek tam noticēt un ļauties.. lai arī pirmajā mēnesī
nelikās, ka kaut kas palīdz.. vai ka palīdz tikai tad, ja cilvēki ir blakus..
un kad aiziet, tad it kā paliec viens ar situāciju.. it kā kuļoties pa ūdeni,
kur nav redzama zeme.. atskatoties uz pirmo mēnesi, es saprotu, cik daudz man
deva iepriekš izlasīti raksti, diskusijas, informācija.. tās atgādināšana un ticība
man, ka manī ir viss, kas vajadzīgs, lai mazais būtu vesels, apkopts, mīlēts.. atlika
tikai nedaudz izslēgt savu egoismu, lai pievērstos mīļumam katru reizi, kad viņš
to ir lūdzis.. un ar 100% klātbūtni.. un tad ar pārsteigumu saprast, ka viņam
to tikai pārsvarā vajag – Tevi visu uz to mazo mirklīti, tieši tagad..
otrdiena, 2011. gada 1. novembris
2-dienas pārdomas
Palasīju blogu muki.lv un padomāju, ka man arī jāatjauno ierūsējušās stāstīšanas dotības.. jāuzspodrina, jo tās jau vienmēr noderēs.. un pie reizes jāapraksta kā mums divatā, trijatā ietās.. Miķelim pēc tam būs prieks palasīties, kā pats audzis, kādas dzīves grūtības pārvarējis.. :)
Šobrīd mēs tuvojamies maģiskajai 3 mēnešu atzīmei, kad šķiet visi jautās vai Miķelis jau veļas u.tml.. Kāju ir laiku pa laikam pastutējis, lai domātu par ko tādu.. bet ne ko vairāk.. vakar ļoti cītīgi centos Miķeli filmēt, lai noķertu to brīdi, kad nu uzvelsies uz kāda no sāniņiem.. bet nebija.. un mēs jau arī nekur nesteidzamies.. :) atceros, ka šķiroties ar PEP mammu Kristīni pēdējā reizē, kas bija 19.10 - pirms divām nedēļām. Smējāmies, ka Miķelim jau būs 3 mēneši, kad Kristīne viņu atkal redzēs, un ka Miķelis jau iespējams velsies un arī rokas būs iepazinis.. Pēdējās reizēs tiekoties Kristīne manīja viņa vēlmi stutēt kāju.. un es savukārt biju pamanījusi, ka reizēm roka nonākot pareizajā vietā liek skatienam it kā apstāties.. un aplūkot to..
2 nedēļas būs paskrējušas, bet Miķelis rokas kā lika mutē, tā liek joprojām.. varbūt tik nedaudz vairāk pasūkā.. pa šo laiku arī reizēm ne tikai visa dūrīte, bet arī kāds pirkstiņš atsevišķi tiek ielikts mutītē.. visticamāk nejauši..
hm.. kad domāju, ko rakstīt, tad galvā doma ritinājās uz priekšu tik raiti :).. tagad rakstot.. galīgi nekas nesanāk.. tukšums..
Šodien pēc ilgāka laika pārtraukuma atkal bijām ārā ar ratiem.. mobilajam karte sačakarējās un paliku bez mūzikas.. par laimi ir radio.. :) savādāk klusumā staigāt ir samērā dīvaini.. un arī tik daudz nevar nostaigāt.. un arī pa pagalmu riņķot, lai arī svaigāks gaiss, bet garlaicīgāk.. domas pārtrūkst, jo atkal jāveic kāds pagrieziens.. būs vien jāiet ārā un lielo ielu, kur var tik skatīties uz priekšu un iet, un iet.. tā kā rīta pastaiga nesanāca pārāk gara ir doma iziet ārā vēlreiz, bet to redzēs - laiks rādīs.. :)
Šobrīd mēs tuvojamies maģiskajai 3 mēnešu atzīmei, kad šķiet visi jautās vai Miķelis jau veļas u.tml.. Kāju ir laiku pa laikam pastutējis, lai domātu par ko tādu.. bet ne ko vairāk.. vakar ļoti cītīgi centos Miķeli filmēt, lai noķertu to brīdi, kad nu uzvelsies uz kāda no sāniņiem.. bet nebija.. un mēs jau arī nekur nesteidzamies.. :) atceros, ka šķiroties ar PEP mammu Kristīni pēdējā reizē, kas bija 19.10 - pirms divām nedēļām. Smējāmies, ka Miķelim jau būs 3 mēneši, kad Kristīne viņu atkal redzēs, un ka Miķelis jau iespējams velsies un arī rokas būs iepazinis.. Pēdējās reizēs tiekoties Kristīne manīja viņa vēlmi stutēt kāju.. un es savukārt biju pamanījusi, ka reizēm roka nonākot pareizajā vietā liek skatienam it kā apstāties.. un aplūkot to..
2 nedēļas būs paskrējušas, bet Miķelis rokas kā lika mutē, tā liek joprojām.. varbūt tik nedaudz vairāk pasūkā.. pa šo laiku arī reizēm ne tikai visa dūrīte, bet arī kāds pirkstiņš atsevišķi tiek ielikts mutītē.. visticamāk nejauši..
hm.. kad domāju, ko rakstīt, tad galvā doma ritinājās uz priekšu tik raiti :).. tagad rakstot.. galīgi nekas nesanāk.. tukšums..
Šodien pēc ilgāka laika pārtraukuma atkal bijām ārā ar ratiem.. mobilajam karte sačakarējās un paliku bez mūzikas.. par laimi ir radio.. :) savādāk klusumā staigāt ir samērā dīvaini.. un arī tik daudz nevar nostaigāt.. un arī pa pagalmu riņķot, lai arī svaigāks gaiss, bet garlaicīgāk.. domas pārtrūkst, jo atkal jāveic kāds pagrieziens.. būs vien jāiet ārā un lielo ielu, kur var tik skatīties uz priekšu un iet, un iet.. tā kā rīta pastaiga nesanāca pārāk gara ir doma iziet ārā vēlreiz, bet to redzēs - laiks rādīs.. :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)